Mēs melojam sev, lai nomierinātos un sajustos labāk tagadnē, bet tas slikti ietekmē mūsu nākotni.
Man vajag X, lai kļūtu par Y
Mums ir grūti noticēt tam, ka mums jau ir viss nepieciešamais, lai kļūtu laimīgāki. Vienmēr šķiet, ka tam ir nepieciešama vēl viena uzvara vai vēl kāda pārmaiņa dzīvē. Bet tas viss ir maldi.
Jo vairāk panākumu mēs gūstam, jo mazāk izjūtam apmierinājumu. Tāpēc vajag sev pastāvīgi atgādināt par to, kas tev jau ir, un jādzīvo tagadnē. Panākumi ir kā blakusefekts, kad darām to, ko mīlam.
Visticamāk tev tagad šķiet, ka tavā dzīvē kaut kas ir jāmaina, ka ir jānotiek kaut kam, pēc kā tu beidzot varēsi kļūt laimīga. Bet pārmaiņas dzīvē notiek tad, kad mēs sākam citādāk skatīties uz sevi un apzināmies, ka laimei nevajag neko citu, kā tikai paša atļauju.
Pasaule ir man parādā
Pavaicā sev, kāpēc tu esi kaut kā cienīga. Tev ir jābūt bagātai un veiksmīgai. Kāpēc? Ko tu esi izdarījusi, lai to nopelnītu? Cik ilgi tu strādāji, lai to nopelnītu? Tev ir jābūt labām attiecībām. Kāpēc? Kā tu izturies pret cilvēkiem? Tu domā, ka cilvēkiem tev apkārt ir jābūt ideāliem, bet tev jāmainās nav?
Mēs visi esam ieciklējušies uz sevi. Visi gribam būt veiksmīgi, laimīgi, bagāti un mīlēti. Tas ir neizbēgami, jo tā mēs esam ieprogrammēti. Tikai, domājot, ka pasaule tev ir kaut ko parādā, tu sev sagādā vilšanos.
Kad kaut kas, par ko tu sapņo, nenotiek, pavaicā sev – vai es esmu izdarījusi visu iespējamo? Neesmu palaidusi garām iespēju? Varbūt man jābūt pacietīgākai?
Es neko nevaru izdarīt
Kad tu ilgi dzīvo noteiktā veidā, tev sāk šķist, ka tu vairs jau neko nevari mainīt. Kad tu atkal un atkal dzirdi, ka esi sasniegusi savu iespēju griestus, ir grūti noticēs tam, ka esi spējīga uz kaut ko vairāk.
Bet tavai pagātnei nevajadzētu noteikt tavu nākotni. Katram dzīvē gadās grūti brīži. Ja ļoti gribas, var mainīt gan sevi, gan dzīvi.
