Džesika, kā parasti, atgriezās mājās no augstskolas. Kad ieejas durvis aizvērās, meitene nedzirdēja ne skaņu no istabas, kur sēdēja viņas līgavainis Alberts. Tuvojās semestra beigas, visiem bija daudz darbu, tāpēc arī oma nebija nekāda labā. Visbiežāk vakaros mājās neviens netrokšņoja un arī no rīta vienmēr valdīja stress, jo nakts bija negulēta un pirmā lekcija gandrīz nokavēta.
Taču šovakar bija kaut kā īpaši kluss. Tā, it kā gaisā virmotu īpaša spriedze. Jā, pirms brīža viņi sastrīdējās. Šoreiz īpaši spēcīgi. Džesika kliedza, ka viņu neciena un vispār nemīl. Nervu sistēma bija tuvu sabrukumam. Alberts centās pierādīt viņai pretējo, bet, vai tad tas ir iespējams, ja meitene jau ir histērijā?
Histērija beidzās, kad pie durvīm kāds piezvanīja. Alberts aizgāja atvērt, uz durvju sliekšņa stāvēja jauns puisis ar kasti, kuru viņam bija jāpiegādā. Tajā bija dokumenti no Džesikas darba. Šajā saspringtajā darbā viņa nespēja titk ar visu galā, tāpēc palūdza atvest to uz mājām.
Pasakot puisim paldies, Alberts aiznesa kasti uz istabu un sāka to krāmēt ārā, tādā veidā novēršoties no strīda. Tur nebija nekas interesants, taču viņš pamanīja, ka lapas guļ kaut kā nelīdzeni, jo kastes apakšā kaut kas bija. Viņš sāka rakāties lapās un beidzot ieraudzīja. Tā bija grāmata. Un ne vienkārša grāmata, bet gan ļoti slavens mīlas romāns, kura pamatā bija pikantas ainas.
Starp lappusēm bija ievietotas grāmatzīmes un pasvītrotas rindiņas „Viņa lūpas slīdēja pār manu ķermeni arvien zemāk un zemāk, atstājot aiz sevis kaislības pilnas pēdas…”. Alberts sajutās pārsteigts un neizpratnes pilns. Viņa galvā šaudījās dažādas domas: „Kā šī grāmata varēja šeit nokļūt? Varbūt tā ir kāda kļūda? Varbūt kāds aizmirsa šo grāmatu uz galva, bet kāds cits to ielika kastē, jo domāja, ka tā ir Džesikas?
Bet, ja tā patiesi ir viņas grāmata, tad kāpēc viņa pasvītroja tieši šo rindiņu? Viņa taču nekad man nav teikusi, ka gultā viņu kaut kas neapmierina…”
Lai vismaz nedaudz saprastu sižetu viņš pāršķirstīja vēl pāris lappuses, un vienā no tām bija pasvītrota vēl kāda frāze: „Viņš saķēra mani aiz rokas un piespieda pie sienas. Otra roka slīdēja cauri maniem matiem un apstājās pie kakla. Ar roku viņš spēcīgi satvēra manu kaklu un pastiepa to pretīm savām lūpām. Šis skūpsts bija kā meteorīts, kurš atlidojis no tālā kosmosa un piezemējies uz manām lūpām”
Pēc kāda laika un vēl dažām atzīmētām frāzēm, viņš nespēja noticēt, ka viņa mīļotā neguva baudījumu no viņa un neko arī neteica. „Patiesi! Tad, lūk, kāpēc toreiz viņa ierosināja pamēģināt kaut ko jaunu…” atcerējās Alberts.
Taču tagad viņš bija pārliecināts, ka strīds un tā pēdas izzudīs, ja viņš pieņems pareizo lēmumu. Alberts savācās un izgāja no istabas.
