Portāla Dieviete.lv redakcija uzklausīja kādas lasītājas stāstu…
“Es vēl tagad cenšos būt stipra. Tas nav viegli, bet es jūtu, ka man izdodas. Bet bija laiks, kad es nācu mājās pēc darba un visu vakaru raudāju gultā, jo nespēju pārstāt domāt par Viņu. Es gribēju, lai viss nav tik sarežģīti. Mani bija pārņēmis tukšums un sāpes sirdī. Es ilgi varēju pārlasīt mūsu sarakstes un skatīties, ko viņš dara sociālajos tīklos. Un tas mani sāpināja vēl vairāk.
Es arī zināju, ka Viņš vairs nav tas vīrietis, kurā reiz iemīlējos, bet es tāpat gribēju viņu atpakaļ. Es gribēju, lai viss ir kā agrāk. Un mana griba piepildījās. Pēc neilga laika viņš mani aicināja pie sevis atpakaļ. Es biju laimīga, es piekritu. Taču drīz vien to atkal nožēloju. Mēs bijām kopā, bet viņš vairs nebija tas vīrietis, kuru gribēju. Viņš nevēlējās atzīt savas kļūdas, viņš nevēlējās kaut ko attiecībās mainīt. Viņš vienkārši gribēja kādu, kas viņam naktīs būs blakus. Žēl, ka es to nesapratu ātrāk.
Tā, nu, es atkal nonācu turpat, kur biju pirmajā reizē atstāta. Savā gultā, viena, ar domām un asarām. Jā, pirmās pāris dienas es paraudāju un, nedaudz smieklīgi, bet viņš atkal aicināja mani atpakaļ. Bet, zināt ko, Dāmas? Es aizcirtu viņa priekšā durvis. Tā skaļi un spēcīgi. Es izlēmu, ka pie viņa vairs neatgriezīšos. Un es ticu, ka tas bija labākais manas dzīves lēmums.
Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes un sarunas ir pagājuši trīs ar pus mēneši. Jā, man vēl ir grūti, jā, es vēl par viņu domāju, bet vairs ne tā, kā agrāk. Tagad es domāju vienaldzīgi un koncentrējos uz savu dzīvi. Vienu reizi es kļūdu pieļāvu, otru reizi es to vairs neizdarīju.”
Autors: Dieviete.lv lasītāja
