OTRĀ MĪLESTĪBA VIENMĒR IR STIPRĀKA PAR PIRMO

 

Pirmā ir stipra, bet akla, otrā ir stipra, gudra un izturīga

Es biju vēl bērns. Stāsti par princi baltā zirgā lika man to meklēt katrā stūrī. Kad tas beidzot notika,es domāju, ka man rokās ir visa pasaule. Savai laimei un mīlestībai es neredzēju ne gala, ne malas. Katrs mīļais žests un smaids bija man īsti dārgumi. Es tos savācu, tie riņķoja pa manu galvu atkal un atkal. Tā bija tik romantiska mīlestība, ka es uzreiz savam Romeo teicu “jā”.
Tuvojoties saviem pusaudzes gadiem, tā jau vairs nelīdzinājās pasakai, bet gan ziepju operai. Sākās drāma, bet es joprojām paliku savā utopiskajā pasaulē, kuru es mums abiem biju izveidojusi. Mēs pārstājām sazināties, no sākuma uz nedēļu, pēc tam pastāvīgi strīdējāmies. Katra šķiršanās ilga arvien ilgāk par iepriekšējo. Bet viņš tik un tā atgriezās, un es turpināju ticēt mūsu kopīgajai nākotnei.

Bija arī citi tādi paši piemēri. Tie deva man cerību, ka es varu padarīt mūsu dzīvi par pasaku, tie deva man iemeslu atgriezties pie viņa. Manas pirmās vētrainās mīlestības pieredze iemācīja mani saredzēt princi katrā puisī. Ja viņš bija labs, tas nozīmē, ka katrs tāds ir.

Sabiedrība mūs māca nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību, vienmēr atstāt vietu tai mūsu sirdī. Mēs to darījām pārāk ilgi.

Kamēr pārstājām.

Es nevaru pateikt, kas viņā izmainījās, un lika man padoties. Varbūt mūsu spītība beidzot pareizi mūs pārliecināja, ka neviens pirmais neies piekāpties. Un tāda šausmīga šķiršanās lika man noticēt neizbēgamām jebkuru attiecību beigām. Jau otrajā randiņā es uzreiz domāju: “Un cik ilgi tas vilksies? Cik ilgam laikam mūs pietiks?” Viss beidzas. Es to zināju, uzsākot katru nākamo romānu.

Tikai savā 24-ajā dzimšanas dienā es zvērēju, ka vairs nemēģināšu. Un tad manā dzīvē ienāca mana lielā mīlestība. Ar visu manu sīkumaino sarkasmu, manu ievainoto sirdi, maniem sabrukušajiem sapņiem un pastāvīgu savu jūtu apliecinājumiem, viņš mani sagūstīja.

Viņš bija tāds džentlmenis, kaut gan, vai gan no sākuma viņi visi tādi nav? Es pastāvīgi atcerējos savu pirmo mīlestību, katru puisi, kurš mani bija nodevis, un uzreiz atgriezos no debesīm uz zemes.

Pēc 4 mēnešiem mana sirds joprojām bija vesela. Es sāku viņu saukt par savu puisi, sāku atstāt savas mantas viņa mājās, attaisnojoties, ka viņa dzīvoklis ir tuvāk manam darbam.

Tagad mēs dzīvojam kopā, un, neskatoties uz mūsu romantiskajām fotogrāfijām sociālajos tīklos, realitātē mums arī mēdz būt problēmas. Bet tā ir viena no daudzajām lietām, ko es mīlu. Ja mums nebūtu strīdu un kašķu, mēs neaugtu un neattīstītos.

Jā, es dažreiz atskatos pagātnē, ieeju savu bijušo mājaslapās, un domāju, kā būtu, ja būtu. Bet es tūlīt pat atgriežu sevi realiātē. Es atceros, ka tas, ko es mīlēju, bija tikai maza daļiņa no tām attiecībām. Tagad es dzīvoju reālā pasaulē ar īstu džentlmeni, kurš nekad nepakļaus mani emocionālai traumai. Es zinu, cik ļoti laimīgāka un stiprāka esmu.

Pirmā mīlestība ir nevainīga. Jūs ejat akli, bez sapratnes un bez principiem attiecībās.

Otrā mīlestība ir īstā. Jūs jau esat izaudzis no pagājušajām sāpēm, jums ir pašam savi skeleti skapī. Jums nāksies iepazīt otru cilvēku, atvērties viņam, atrast to, kurš pieņems jūs tādu, kāda esat. Cieniet sevi un savu otro pusīti, cieniet to, kādu jūs viens otru padarāt.

avots: makataka.ru