Ieturu glāzi sarkanvīna, ļaujot maniem dzirdes jutekļiem baudīt saldkaislo melodiju no blakus istabas. Viņš ir apdāvināts. Visādās nozīmēs. Pamanu sarkanas lūpu krāsas nospiedumu uz glāzes un neviļus sakārtoju savu atlocīto svārku malu. Aizdomājos, ka nekad neesmu jutusies tik sievišķīga. Prātoju, kāpēc līdz šim nebiju pati sevī šo sievišķību atraisījusi. Bet viņš to paveica. Saklausu ritmisku soļošanu. Viņš nāk. Ne vārda nesakot, apsēžas man pretī, ielūkojas acīs tik dziļi, ka jūtos kā atvērta grāmata un ielej vēl mazliet vīna gan man, gan sev. Dzeja. Sarunas. Mums ir patiešām kvalitatīvas un saturiskas sarunas. Beidzot jūtos atradusi sev līdzvērtīgu sarunbiedru. Mēs mīlējamies. Daudz un kaislīgi. Viņš sagriež visu manu pasauli kājām gaisā, bet diezin vai kāds jebkad to spēs saprast…
Izklausās pēc rindkopas no Greja nokrāsām? Nē, patiesībā, šis ir stāsts par jaunu sievieti, kura sev ļāva just un justies, neskatoties uz abu lielo vecuma starpību. Varbūt arī tev šīs stāsts ļaus aizdomāties, ka ne viss šai pasaulē ir tikai melns vai balts.
Mūsu sākums ir drāmas piesātināts, attiecības daudzos kilometros, vīnos un grāmatās mērāmas, bet turpinājums vilinošs. Mēs viens otram neko neesam solījuši. Mēs nevaram būt kopā un nevaram būt šķirti. Mēs esam kā divi salauzti krēsli, kas balstoties uz otru, tīri labi funkcionē un, ja vien kāds smagāks neuzsēžas un nesalauž mūs, tad varam ilgi tā balstoties būt.
Jā, mums ir liela vecuma starpība, gandrīz 20 gadi. Jā, viņa draugi un kolēģi ir mana tēva vecumā. Jā, viņš ir bijis precējies, ir šķīries. Jā, viņš nogurst ātrāk, grib būt mājās biežāk, zina vairāk un cenšas mazāk. Bet. Viņš ir stabils savā dzīvē. Ar viņu ir interesanti, darot visu ko un neko. Viņš zina kā apieties pret sievieti, iekārot un ļaut tai sasniegt virsotnes pirms to izdara pats. Viņš prot izteikt komplimentus. Ar viņu kopā jūtos novērtētāka, skaistāka, gribētāka un gaidītāka.
Viņam manas kaprīzes šķiet bērnišķīgas, bet man viņa kritika – lieka. Viņš pērk man dārgas dāvanas un es viņam arī. Viņš jau daudz ir pieredzējis, es vēl pieredzu. Tomēr, kad man paliek skumji un ritinos viņa klēpī, lai saņemtu vīrieša siltumu, viņš mani apskauj. Klusumā. Bez liekiem vārdiem, gaidām, ekspektācijām. Vienkārši esam mirklī un laimīgi. Vai tas arī nav svarīgākais? Lai diviem cilvēkiem kopā vienkārši būtu labi. Viss pārējais ir pakārtotas lietas un ietekmē sabiedrību vairāk kā mūs pašus.
Es nezinu, cik ilgi šīs attiecības turpināsies. Nezinu vai viņa jūtas pret mani kādā dienā izgaisīs vai saglabāsies līdz kapa malai. Nezinu vai jebkad gribēšu viņu ievest savā ģimenē. Nezinu, cik daudz mums vēl ir otram, ko dot. Un ziniet, es nemaz negribu zināt. Mums abiem ir labi. Punkts. Tāpēc ļaujiet mums smieties, plēsties, mīlēties, jokoties, baroties un smelties vienam no otra, kamēr mums abiem tā ir tiešām labi. Varbūt citiem šāds attiecību modelis šķiet nesakarīgs, bet, kā teiktu Ziedonis: Ir tādas dienas, kad var redzēt šķietami nesakarīgu lietu sakarību.
Patiesi,