Ikdienas steigā un aizņemtībā mēs bieži vien aizmirstam par cilvēkiem, kas palīdzēja mums kļūt tādiem, kādi šodien esam. Tu varētu būt visizpalīdzīgākais cilvēks pasaulē, bet es varu apgalvot, ka tu esi aizmirsusi pateikt „paldies” cilvēkam, kuram jāpateicas būtu visvairāk. Jo, nu, bez viņas tu šajā pasaulē nemaz nebūtu.
Kad tu pēdējo reizi pateici mammai „paldies”? Un es nerunāju par kārtējo dzimšanas dienas dāvanu vai veļas izmazgāšanu. Tā nopietni. Kad pēdējo reizi tu pateicies par to, ko viņa tev dzīvē ir devusi? Lūk, septiņas lietas, par kurām tev būtu jābūt pateicīgai:
„Paldies, ka ļāvi man nākt šajā pasaulē”
Tu izvēlējies izdzīvot ne visai vieglu deviņu mēnešu dzīves posmu, kurā tev bieži bija jāizjūt garastāvokļa svārstības, izsalkums un neērtības. Tu cēlies trijos naktī, lai mani barotu un mierinātu pēc slikta sapnīša. Tu to darīji, jo mīli mani. Vai zini, kas ir vēl jaukāk? Tu mīlēji mani, vēl pirms mani iemīlēja citi. Tas ir jaukākais, ko varu iedomāties.
„Paldies, ka mācīji mani”
Tu man iemācīji runāt, staigāt, skriet un braukt ar velosipēdu. Vēl tu man iemācīji mīlēt un ticēt, ka viss būt labi. Tu man iemācīji, ka ir normāli smieties līdz asarām un pieļaut kļūdas. Tu man iemācīji, ka ir normāli būt tādai, kāda esmu.
„Paldies par līdzjūtību”
Kad es nokritu, tu juti manas sāpes. Kad man izkrita zobs, tu juti manu sajūsmu par to, ka varu likt to zem spilvena. Kad kāds salauza manu sirdi, tu juti sāpes manā sirdī. Kad es guvu panākumus, tu juti manu prieku. Tu vienmēr teici, ka jūti to, ko jūtu es, un es domāju, ka tas ir tikai teiciens. Bet tagad es zinu, ka tā nav. Tas bija (un ir) pa īstam.
„Paldies, ka sodīji mani”
Es sapratu to, ka man bija patiesi jāpieaug, līdz es spēju tev par to pateikt „paldies”. Es ienīdu tās reizes, kad tu mani sodīji, bet tagad es to saprotu. Es saprotu, kāpēc tu dažkārt atņēmi man telefonu vai neļāvi iet uz šaubīgām ballītēm. Kāpēc neļāvi ziemas laikā iet ārā īsā kleitiņā un klīst apkārt līdz vēlai naktij. Ja es to visu būtu darījusi, es pat nezinu, kur tagad būtu bijusi un, kāda es būtu bijusi.
„Paldies, ka ļāvi man būt tādai, kāda patiesi esmu”
Paldies, ka ļāvi man griezt un krāsot matus, pat, ja zināji, ka to nožēlošu. Paldies, ka ļāvi man tetovēties, lai gan tu to ienīdi. Paldies, ka ļāvi man ģērbties mazliet dīvaini, jo toreiz tā darīja visi. Ja tu man to visu neļautu, es pat nezinu, vai saprastu, kas es patiesi esmu un kas vēlos būt. Pie tam, ja tu man to visu aizliegtu, man nebūtu smieklīgu bilžu, uz ko atskatīties.
„Paldies, ka ļāvi man iet”
Toreiz es nesapratu, kāpēc no tā ir jātaisa tik liela drāma, bet tagad es saprotu. Tu turēji mani, tu rūpējies par mani un juti visu, ko jutu es. Tu veltīji man savu dzīvi, un tad es aizgāju. Es aizgāju uz skolu, izvācos un atradu darbu, kura dēļ mēs tikāmies vēl retāk. Es dienām ilgi varēju ar tevi nerunāt, un es nevienu reizi neiedomājos par to, kā tas ietekmēja tevi. Tagad, kad esmu vecāka, es saprotu, ka tu nemaz īsti negribēji mani atlaist. Bet tu to darīji, jo vēlējies, lai esmu laimīga.
„Paldies, ka esi tāda, kāda esi”
Tu esi skaista, gan iekšēji, gan ārēji. Tu man esi radījusi ļoti daudz skaistu atmiņu, un, galvenais, tu man parādīji, kas ir mātes mīlestība. Es zinu, ka nekad nespēšu būt tik lieliska, cik tu. Bet es ļoti cenšos, un es vēlos, lai lepojies ar mani. Tu man esi parādījusi, ko nozīmē būt labai sievasmātei, draugam, skolotājam, trenerim un daudz, daudz vairāk.
Paldies, ka esi mans labākais draugs, bet vēl lielāks „paldies” par to, ka esi mana mamma. Es tevi ļoti mīlu!
Materiāli rakstam no portāla Elitedaily.com
Autors: Dieviete.lv
