Kad ģimenē ienāk mazulis, vecāki un apkārtējie ar nepacietību gaida, kad mazais sāks attīstīties. Vispirms galvas turēšana, tad dažādu priekšmetu satveršana, velšanās, sēdēšana, rāpošana, staigāšana. No mazā cilvēkbērna tiek sagaidīta attīstība, taču tikai viņiem (pieaugušajiem) pieņemamā veidā. Ak, tu, rakari, nemaz neiedomājies runāt pretī, atteikties no ēdiena, kuru tev piedāvā, un, nē, kaķa smiltis nedrīkst ēst!
Interesanti, ka, ja uz šīm (it kā) aizliegtajām lietām paskatās no cita skatu punkta, tad izrādās, ka arī šādi posmi ietver bērna attīstību. Atvase runā pretī? Tātad mazulim veidojas savs viedoklis. Bērns grib izvēlēties, kādu apģērbu vilkt? Lieliski – notiek gaumes izjūtas veidošanās, krāsu saskaņošana un pats svarīgākais – spēja pašam par sevi parūpēties.
Izabellas Filjozas grāmatā „Bērns mani neklausa” (piekritīsiet – nosaukums komentārus neprasa) tiek apskatīti dažādi vecuma posmi (1-5 gadi) un ar to saistītie izaicinājumi. Autore, ņemot vērā savu un citu vecāku pieredzi, piedāvā dažādas problēmsituācijas (piemēram, niķošanās, dusmu lēkmes sabiedriskās vietās, noteikumu ignorēšana, robežu pārkāpšana u.c.) un to risinājumus.
„Bērns mani neklausa” ir guvusi popularitāti arī Latvijas vecāku vidū. Kādā grāmatnīcā nejauši dzirdēta saruna: „Visi kā dulli pērk to grāmatu. Vai tiešām Latvijā neviens bērns neklausa vecākus!?”, var norādīt, ka vecāku un bērnu attiecības ir pamatīgā strupceļā, tomēr tā nav. Tāpēc jāuzslavē jebkurš cilvēks, kas izvēlas izglītoties, lai labāk saprastu savu (vai radu un draugu) bērnu un izaudzinātu viņu par cienīgu sabiedrības locekli. Šī grāmata ir katras izlasītās lapaspuses vērta, un to noteikti ir svarīgi ik pa laikam atvērt, lai atkārtoti pārlasītu.
Bērnu ārsts Pēteris Kļava kādā no savām nesenajām intervijām pauda uzskatu, ka vecāki nedrīkst pārtraukt izglītoties, kolīdz ģimenē ienāk bērni. Vēl vairāk – pirms lēmuma kļūt par vecākiem, viņiem ir jābūt zinošiem par bērna aprūpi, drošību un jāmāk runāt ar savu atvasi par gudrām, viņiem svarīgām tēmām. Bērniem ir jājūtas sadzirdētiem.
Abu augstāk pieminēto cilvēku galvenā atziņa ir šāda – mēs visi esam bijuši bērni. Mēs atceramies, kā esam jutušies par netaisnību (ja tiekam sodīti, lai gan neesam bijuši vainīgi). Mēs atminamies, kā jutāmies, kad netikām saprasti vai kad dzirdējām tādas frāzes kā „Izaugsi, tad sapratīsi!” vai „Nemaisies, kad lielie runā!” Bērns ir mazs pieaugušais, kurš visu redz, visu dzird un ļoti daudz saprot, un viņš māk sadarboties. Dodiet viņiem iespēju!
Protams, nav vienas receptes, kā jāaudzina bērni. Tomēr ir daudz priekšnoteikumu, ko ņemt vērā, lai mazais augtu mīlestības pilnā vidē un būtu sagatavots lielajai pasaulei un tās izaicinājumiem!
Autors: Dieviete.lv
