Bērns sasita pirkstu. Bērns raud. Bērnam neļāvāt paņemt telefonu. Bērns raud. Pieaugušajiem šīs asaras “no zila gaisa” ir ļoti kaitinošas un pat izraisa dusmas. Un bieži vien vecāki tā vietā, lai mierīgi nomierinātu bērnu vai saprastu raudāšanas iemeslus, vienkārši kliedz uz bērnu un aizrāda, ka viņš raud. Un tas reti palīdz.
Atcerēsimies, kurš šeit ir pieaugušais, un centīsimies pareizi reaģēt uz bērnu asarām: pacietīgi gaidiet, kamēr bērns mazliet nomierinās un mēģināsim noskaidrot patieso raudāšanas cēloni. Tomēr šādas frāzes gan bērniem nevajadzētu teikt.
Beidz raudāt, ja nē es tūlīt iešu prom!
Bērnam jānotur sevī visas emocijas un papildus tam jāsaņem bailes zaudēt mammu / tēti.
Ja nepārstāsi raudāt, tad vairs multenes neredzēsi / neiesi ārā utml.
Mēs vienkārši parādām bērniem manipulācijas piemēru, iemācām viņiem “šantažēt” citus ar labu uzvedību, nevis mācam viņiem tikt galā ar savām emocijām.
Tu kā maziņš bēbis uzvedies!
Un kā bērns var noticēt sev? Kā kļūt drosmīgam, ja visi pastāvīgi cenšas viņu pārliecināt, ka viņš ir mazs, vājš? Šādi pašapziņu bērnam nepacelsiet.
Ko tu raudi par sīkumiem?
Mēs vēlamies, lai bērns izturētos un uztvertu realitāti kā pieaugušais. Bet viņam nav tādas pieredzes un zināšanu, kas palīdzētu nodalīt sīkumus no svarīgā. Un bērnam patlaban pat tikai saskrāpēts celis ir lielas bēdas, viņš nezina, ka dzīvē saskrāpēs to, iespējams, vairāk nekā desmit reizes.
