Pieņemts, ka precinieks savas topošās līgaviņas priekšā metas uz viena ceļa un dāvā tai skaistu gredzenu ar briljantu, kas simbolizē abu saderināšanos. Kurš celis ir pareizais, uz kuras rokas pirksta jāvelk gredzens un citas tradīcijas – kur radušās šīs tradīcijas un kāpēc?
Tradicionālā saderināšanās etiķete pēdējās desmitgadēs ir mainījusies, saplūstot ar to, kas atbilst mūsdienu 21. gadsimta dzīves stilam. Neatkarīgi no tā, kādu ceļu vēlaties iet – tradicionālāku vai mūsdienīgāku alternatīvu, šis mirklis jums abiem atmiņā paliks vienmēr.
“Ja dāmas sapņo par savu perfekto kāzu dienu, tad kungi cer, ka dienā, kad bildinās savu mīļoto, viņa teiks “Jā!”, ” atklāj individuālo juvelierizstrādājumu meistars Arvis Kotins. “Pirms šī notikuma katram vīrietim noteikti jāpiedomā pie bildinājuma un kas īsti tajā brīdī ir jādara. Protams, katrs šo procesu var padarīt īpašu, pievienojot savu individuālo ideju,” saka Kotins.
Kad meklējami bildinājuma tradīcijas aizsākumi
Bildinājums, izmantojot saderināšanās gredzenu kā divu cilvēku savienības simbolu, izmantots jau senajā Romā – pāvests Inocents III 1214. gadā izsludināja likumu, kas paredzēja, ka pāriem, kuri vēlas precēties, uz pirksta ir jānēsā gredzens, kas apliecinātu abu savienību.
Citi avoti stāsta par saderināšanās gredzeniem jau senajā Ēģiptē, un uzskatīts, ka saderināšanās bijusi svarīgāka par pašām laulībām.
Pirmie saderināšanās gredzeni ne vienmēr bija rotāti ar dārgakmeņiem – svarīga bija tieši rotaslietas apļa forma kā bezgalības simbols. Saderināšanās gredzena ar briljantu vēsture aizsākusies tikai 1477. gadā, kad šādu gredzenu kā saderināšanās zīmi erchercogs Maksimilians pasniedzis Burgundijas Marijai.
Augstmaņi dārgakmeņus izmantoja, lai parādītu savu stāvokli sabiedrībā – jo tas augstāks, jo lielākus dārgakmeņus varēja atļauties. Jāpiebilst, ka viduslaikos dārgakmeņi reti bija apstrādāti – tie līdzinājās šobrīd populārajiem neapstrādātajiem (ang.val.: raw) akmeņiem.
Briljantus saderināšanās gredzenos populārus padarījuši amerikāņi
Briljanti popularitāti saderināšanās gredzenos ieguva Amerikā 19. gadsimta beigās, taču iemesls tam nav visai romantisks. Pateicoties tam, ka 1880. gadā Dienvidāfrikā atklāja milzīgas dimantu raktuves, radās iespēja pārdot dimantus kvantumā. Tomēr sākotnēji dimantu pārdošana nebija sekmīga, jo šī tomēr nav pirmās nepieciešamības prece. Tālab, lai popularizētu šo mirdzošo dārgakmeni, izveidoja reklāmas kampaņu ar saukli “Dimanti ir mūžīgi” – šī frāze nav zaudējusi savu aktualitāti arī mūsdienās, jo, patiešām, dimanti ir visiztīrāgākie no mums zināmajiem dārgakmeņiem.
Amerika tikko bija pārdzīvojusi Lielo Depresiju, un cilvēki steidzās pirkt mirdzošos akmeņus kā apliecinājumu savai jaunajai, labākajai dzīvei. Tolaik Amerikā valdīja uzskats, ka saderināšanās gredzenam ir jābūt vismaz divu vīrieša mēnešalgu vērtam, un jau 1940. gadu beigās saderināšanās gredzeni bija vispārdotākie starp rotaslietām.
Mūsdienās briljanti nav zaudējuši savu popularitāti. Amerikā, kur gredzenu saņem 80%, bildināto sieviešu, tā vidējā vērtība ir aptuveni 4 000 ASV dolāru.
Tradīcija ar mešanos uz viena ceļa radusies viduslaikos
Viduslaikos bruņinieka iesvētīšanas laikā, izrādot padevību, viņš metās uz viena ceļa, lai būtu zemāk par lordu. Līdzīgi arī bildinājuma brīdī – vīrietis izrāda savu cieņu topošajai līgavai, nometoties uz viena ceļa. Svarīgi arī, ka šajā brīdī vīrietis skatās uz augšu – arī šis ir žests, kā izrāda godu līgavai, viņai esot augstāk.
Līdz mūsdienām nonākusi arī tradīcija pirms bildinājuma lūgt atļauju mīļotās tēvam. Tas saistīts ar laiku, kad sievietes precējās daudz agrāk, nekā ierasts mūsdienās. Apprecoties jaunā sieviete no savas ģimenes apgādības pārgāja vīra apgādībā. Savulaik līgavai nebija ļauts izvēlēties savu precinieku – tieši tāpēc līgavainis atļauju precēties lūdza līgavas tēvam, nevis pašai meitenei.
Piemēram, senajā Romā līgavainis deva līgavas tēvam zelta monētu – ja tēvs monētu pieņēma, viņš atbalstīja pāra savienību, tomēr gala lēmums piederēja pašai līgavai. Līdzīgi arī Latvijā, kur līgavainis brauca pie līgavas vecākiem ar dāvanām, lai “izpirktu” meiteni, jo viņas vecāki zaudēja darba rokas saimniecībā, kamēr līgavaiņa ģimene – ieguva. Vēlāk šī tradīcija pieņēma krietni romantiskāku noskaņu – tēva un ģimenes piekrišana tiek uzskatīta par svētību jaunajai ģimenei.
Arī mūsdienās šī tradīcija tiek ievērota, un tas ir ļoti romantisks un skaists veids, kā izrādīt cieņu līgavas vecākiem.
Rietumvalstīs saderināšanās gredzenu velk uz kreisās rokas zeltneša. Latvijā – labās
Daudzās rietumvalstīs ir tradīcija nēsāt saderināšanās gredzenu uz kreisās rokas zeltneša jeb ceturtā pirksta. Šī principa saknes meklējamas senajā Romā. Romieši savulaik uzskatījuši, ka šajā pirkstā ir vēna, kas iet tieši uz sirdi – Vena Amoris jeb “mīlestības vēna”.
Brīdī, kad vīrietis metas uz viena ceļa, dāmai jau ir skaidrs, kas sekos tālāk, taču lielā kulminācija ir gredzens. Tā vismaz bijis kādreiz. Mūsdienās bildināšanas princips ir mainījies – citi pieturās pie tradīcijām un gredzenu pasūta vai iegādājas pirms bildinājuma, cerot, ka būs īstais izmērs. Tomēr ir arī kungi, kuri, gribot piepildīt savas mīļotās dāmas sapni par ideālo gredzenu, izlemj viņu vest izvēlēties īpašo rotu kopā.
“Arvien biežāk sastopam pārus, kur vīrietis atved savu dāmu pie mums, lai sarūpētu tieši tādu gredzenu, kā topošā līgaviņa vēlas un lai tas derētu, kā uzliets,” atklāj Arvis Kotins, “tomēr par šāda veida bildinājumu pārim noteikti ir jārunā iepriekš.”
Interesanti, ka nereti saderināšanās gredzens ir dārgāks nekā laulību gredzeni – iespējams, tāpēc, ka tieši saderināšanās gredzens ir tā rota, kas piesaista vairāk skatienu ar savu dizainu un izmantotajiem dārgakmeņiem, pretēji laulību gredzeniem, kurus nereti izvēlas veidot ļoti klasiskus. Jāpiebilst arī, ka, jau izvēloties saderināšanās gredzenu, ir svarīgi padomāt, vai līgava to vēlēsies nēsāt kopā ar laulību gredzenu – tādā gadījumā iespējams izveidot divu harmonisku gredzenu pāri, kas gan izskatīsies lieliski, gan arī būs ērti nēsāšanai uz viena pirksta.
Bildinājums ir īpašs notikums pāra dzīvē, jo abi cilvēki ir lēmuši, ka atraduši savu “īsto”. Tāpēc, izvēloties sekot tradīcijām vai tomēr ejot individuāla bildinājuma ceļu – tam noteikti ir jābūt pārdomātam, skaistam un abiem cilvēkiem aktuālam mirklim. Kāds vīrietis savu mīļoto bildinās sestdienas rītā pie kafijas tases, cits izīrēs gaisa balonu un uzdāvinās 101 rozi, bet varbūt – sieviete bildinās savu mīļoto – galvenais, lai emocijas ir īstas!
