Lūk, daži fakti: tu man patīc, un es tev esmu to teikusi. Es tev patīku, un tu man par to esi teicis. Es tevi saprotu. Tu mani arī saproti. Es lieku tev smaidīt. Un tu arī man liec smaidīt. Es par tevi visu laiku domāju. Un tu par mani arī.
Taču, neraugoties uz šiem faktiem, mēs neesam kopā, un mēs nebūsim kopā.
Es vēlos tevi aizmirst. Nopietni. Es zinu, ka tu tikko izbeidzi sliktas ilgstošas attiecības. Es zinu, ka tu vēl esi jauns un mēģini ar daudz ko tikt skaidrībā. Es zinu, ka tu vēlies vairāk laika veltīt sev. Es zinu, ka tu nezini, ko pašlaik vēlies. Es saprotu, ka tu neesi gatavs jaunām attiecībām.
Taču tai pat laikā tas vienkārši ir sarežģīti. Un nav svarīgi, ka es tevi uzskatu par nevainojamu. Un nav svarīgi, ka tu esi mans tips. Un nav svarīgi, ka tu esi mīļākais un gādīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapusi. Nav svarīgi, ka es jūtu starp mums īpašu saikni, kādu ar nevienu citu neesmu jutusi.
Un vēl vairāk nav svarīgi tas, ka mēs cenšamies palikt draugi. Tas ir, kā? Kā es varu palikt draugos ar cilvēku, ar kuru flirtēju katru dienu pēdējos pāris mēnešus? Kā es varu palikt draugos ar to, ar ko gulēju vienā gultā un dalījos savos lielākajos noslēpumos un bailēs? Kā es varu palikt vienkārši draugos ar to, ko garajās naktīs skūpstīju? Ar to, ar ko biju gan emocionāli, gan fiziski tuva? Kā es palikšu draugos ar cilvēku, ar kuru man ir spēcīga emocionālā saikne, bet es nevaru to attīstīt?
Lai arī cik ļoti es vēlētos tevi savā dzīvē, es sāku domāt, ka tas nav iespējams. Es vienkārši nespēju būt tavs draugs. Es nevaru būt vienkārši tavs draugs.
Piedod, bet tas nenotiks…
Materiāli rakstam no portāla „Soulpost”
Autors: Dieviete.lv
Pazīstama situācija kurā patreiz atrodos.