Diemžēl, bet manas iepriekšējās attiecības nebija nemaz tik labas. Jau no paša sākuma tajās bija jūtama “nekārtība”, bezgalīgas tukšās sarunas, neizpratne un iebildumi. Ir grūti teikt, kas tieši notika “ne tā”, bet to vienalga bija jāizbeidz.
Viss nonāca līdz tādam brīdim, kad es sev jautāju: “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kāpēc tam bija jābeidzas tieši tā?”. Atbilžu nebija. Rezultātā viss nonāca līdz loģiskam finālam. Es apzinājos pieņemto lēmumu, iekšēji jutos vainīga, bet tomēr bija jāvirzās uz priekšu.
Rezultātā, kad es centos uzsākt jaunas attiecības, viss beidzās, nemaz nesākoties. Kaut kas, kaut kur, kaut kā nenostrādāja, un es uz kādu laiku nolēmu atbrīvoties no centieniem un attiecībām vispār. Nav visai patīkami redzēt, kā viss labi sākas, bet pēc tam ar blīkšķi sabrūk, jo mozaīkā pietrūkst daudz gabaliņu.
Šis pārtraukums un laiks vienatnē ļāva man saprast daudz svarīgākus brīžus dzīvē un mīlestībā.
Šajā brīdī, kad es izstājos no spēles par attiecībām, es sāku veikt mazus soļus virzienā uz sevis saprašanu, analizējot, kādas kļūdas es pieļāvu pagātnēun spītīgi turpināju tās atkārtot atkal un atkal. Es secināju, ka iemesls bija manī iekšā.
Es nevaru atrast to vērtīgāko partnerī, lai gan man bija jāmeklē tas sevī. Es nespēju patiesi mīlēt, jo nespēju mīlēt vispirms sevi
Tas ir tieši tas, ko es darīju nepareizi ilgu laiku – es ignorēju savu patieso vērtību partnera dēļ, un tā ir pati lielākā kļūda, kuru es jebkad savā dzīvē esmu pieļāvusi. Es meklēju mīlestību citos cilvēkos, kad patiesībā man bija nepieciešama mīlestība pret sevi. Es meklēju to nepareizajās vietās un atradu to ar nepareiziem cilvēkim – tur arī radās katastrofa. Es nekad nedomāju, ka pati sev veidoju lamatas.
Šī visa apzināšanās raisīja manā dzīvē pārmaiņas un pat atstāja pozitīvu iespaidu. Es daudz domāju par iemesliem, kādēļ viss tā beidzās, un pieņēmu faktu: man pietrūka pārliecības par sevi, augsta pašvērtējuma un mīlestības pret sevi. Es gribēju, lai to visu man dod cits cilvēks, bez īpašām pūlēm no manas puses. Bet tā dzīvē nenotiek.
Pakāpeniski es sāku pati sev to visu dot: es meklēju motīvus, kuri varētu ietekmēt to, kā es redzu dzīvi un šķēršļus tajā, kā es izmantoju jaunas un aizraujošas iespējas, kā es aizvācu no savas dzīves toksiskas un bezjēdzīgas lietas un cilvēkus. Es atradu pakāpienus pie sevis.
Mīlestībā pret sevi ir kaut kas maģisks. Tas nav egoistiski, drīzāk tā ir iespēja uzzināt, kas tu patiesībā esi, ko tu patiesi vēlies ne tikai attiecībās, bet arī dzīvē kopumā.
Kad tu noliec sevi pirmajā vietā, kad tu cieni savas vēlmes un vajadzības, tev nesagādās grūtības saprast, ko tu patiesi esi pelnījusi, un, ko – nē. Nav nekā slikta tajā, ka tu domā par to, ka sir labāk tev. Apzinies sevi kā personību. Visa šī pieredze padarīja mani par uzmanīgāku un izvēlīgāku, un tāpēc es zinu, ka tagad man patiesi viss izdosies.
Materiāli rakstam no ārzemju resursiem.
Autors: Dieviete.lv
Nu luk kur me’s esam dzivodami tikai sev un domadami tikai par sevi..tada ir lielakaa dala.musu sabuedribaa pat inteligencee …mediji jurists arsti.
ari musu valdibaa…tos par cilvekiem nevar uzskatit…man tie atgadina tadus instinktu dzivniecinus.kuriem prataa ir tikai bariba..strunts par bitem ka tik medus.ka tik lielaka alga..viendienisu taurenisi…un tadel gatavi iznicinat pat savu valsti savus tuvakos un visu bernu hakotni…ja mes domasim tikai par sevi un dzivosim tikai sev pasaule aizies bojaa….lai kaa nebutu..tu hedriksti pagriezt muguru berniem..saviem tuviniekiem kuri ir veci vai invalidi lai kadas nebutu tavas attiecibas..tu sai pasaulee esi ari atbildigs par citiem..ja tu panmelist tos…laimigs hebusi tapat..protams ka neciesanas atiecibas ir jaskiras..ja tas hevienam nerada sekas..un abi tam piekrit.ja tu dzivosi tikai sev…tad veltigi esi dzivojis uz sis pasaules…