Domājot par to, cik man ļoti pēdējās dienas gribas šokolādi, jādomā arī par to – vai organisms prasa tikai to, kas tam vajadzīgs konkrētā brīdī, vai tomēr ne.. Jo kā lai izskaidro manu piepešo vēlmi pēc piena šokolādes? Es varu mēnešiem neēst šokolādi, un man nemaz negribās. Bet pēdējās trijās dienās es apēdu pa tāfelītei dienā. Tādu robežu esmu nospraudusi, un cenšos to nepārkāpt. Bet tajā pašā laikā, jūtu, ka varētu tik ēst un ēst – no šokolādes vien pārtikt. Tad nu domāju, kapēc tā. 1. varbūt mans organisms jūt, ka kg iet nost, kopš esmu sākusi skriet un presīti taisīt, un negribēdams no tiem šķirties prasa pēc šokolādes, lai dabūtu atpakaļ to, ko es esmu nometusi.. 2. varbūt man dzīvē vairāk salduma prasās 3. bet varbūt tas ir pārbaudījums manam gribasspēkam? Tādā gadījumā esmu izkritusi, jo nu tā gribas šokolādi. Cerams, drīz šī vēlme pāries. Man patīk ik pa laikam sevi palutināt ar labu šokolādi, bet kas par daudz – tas par skādi. Bet varbūt jādara pašai kas lietas labā? Piemēram, jānopērk āboli, un kā sagribas šokolādi, tā jāēd ābols. Un vēl svarīgāk – izmest šokolādi laukā, un jaunu vairs nepirkt! Jā – tas laikam būs īstais atrisinājums. Jo ja ir, tad arī ēdu. Bet ja nebūs, tad neēdīšu. Loģiski, ne?
