Varbūt reizēm domāju pārāk daudz, varbūt vienkārši nespēju atslēgties no tā, kas notiek apkārt… Neprotu tā, ka "tas jau notiek ar viņu, mani tas neskar!" Tādēļ vismaz morāli cenšos atbalstīt tos, kam klājas sliktāk nekā man. Un tas nav tādēļ, ka cenšos nopelnīt sev baltos spārnus-man sagādā prieku, skatīties laimīgā sejā, kad es it kā pat neko daudz neesmu izdarījusi vai pateikusi-reizēm pietiek ar pāris vārdiem, lai gan man, gan vēl kādam pasaule liktos skaistāka. Nesaprotu tos, kas kā gliemeži ieraujas savā mājiņā un nedzird un nejūt to, kas notiek apkārt, jo "ak šausmas, kādas man ir problēmas un cik briesmīga mana dzīve!’,kaut arī ir sava māja, darbs un ģimene, kas bezgalīgi mīl… Atbalstu labestības dienas un līdzīgas akcijas, kas notiek Latvijā, bet man šķiet, ka ik dienu ikviens varētu izdarīt kaut ko labu un pasaule kļūtu labāka…Nu labi,šķiet, ka mazliet pārspīlēju, bet vismaz man sirdī ir tā foršā sajūta, kad kādam esmu palīdzējusi… 🙂 🙂 🙂
