Atzīšos, ka tikai vienu reizi esmu turējusi savās rokās žurnālu Privātā dzīve. Un tas bij gaidot rindā pie zobārsta, un nekā cita uz tā galdiņa vienkārši nebija. Izšķirstīju, un mēģināju saprast, kāpēc šis žurnāls ir tik populārs. Un tā arī nesapratu. Tieši tāpat nesaprotu tos cilvēkus, kas nevar mierīgi dzīvot savu dzīvi, bet kuriem obligāti jāzina viss par visiem – ar ko ta šī tagad kopā, no kura tas bērns, kapēc tie tur pašķīrās, un kapēc kaimiņu Annai tik bēdīgs vaigs, laikam mīlestība vainīga. Un tad tik aiziet, no sērijas – viena tante teica. Vienīgais sarunu temats ir ko kurš tagad dara, cik kurš pelna, un kuram ir mīļākais vai mīļākā. Varbūt iemesls ir tāds, ka šiem cilvēkiem savas dzīves nav? Un tad, lai nebūtu patiesībai acīs jāskatās, viņi jaucas citu dzīvēs. un tēlo baigi gudros un bārstās ar padomiem. māca citus dzīvot, kaut gan paši nemāk. un vai tad cilvēks var otram iemācīt to, ko pats nemaz neprot??? Nesen dzirdēju, kādas baumas ceļo apkārt par mani, par manu ģimeni. Viena tante izdomā, pasaka nākamajai, un tā tā pasaciņa aiziet tautas dzirdīgajās ausīs. Laikam nevajag nemaz meklēt to izcelšanos, no viena fakta ir uzpūsts zilonis, un nevienam jau vairs neinteresē – vai tā ir taisnība vai ne. Ir par ko paklačoties. No vienas puses man ir dusma! GRRRRRRRRRR. Nu nafig tev jāstāsta ja nezini kā ir patiesībā. Kur tu rāvi ka vīrs mani pametis.. Bet no otras puses, skaidroties točīt ar tādiem cilvēkiem neiešu, jo viņi tāpat labāk ticēs savām fantāzijām. Un vai tad nav vienalga, ko viņi runā? Es dzīvoju SAVU dzīvi un esmu laimīga. nebrienu cita dārziņā… nebrieniet manējā!
