Domāju, ka atrodoties Norvēģijā, mans puisis tiešām mīl, ilgojās un skumst, kā to saka. Bet viņš tam visam atrada labāku risinājumu – virtuālo draudzenīti. Nabaga skuķim visu galvu sagrozījis kājām gaisā tikai, lai papriecātos un kliedētu garlaicību. Kaut gan es jau sāku domāt, ka tā ir nedaudz slimība. Viņam tas viss neko nenozīmē. Ne viņš tiešām mīl viņu vai taisās būt kopā, vai šķirties no manis, kā to viņai bij solījis. Un tomēr.. Viņa NAV PIRMĀ!! Tas notiek KATRU reizi, kad viņš ierauga kādu skaistu meiteni/sievieti. Nākamais solis ir virtuāli savanģot. Kaut kāda slima pašapliecināšanās što ļi? (e) Tad, kas pie velna ir mīlestība, ja pēc šī visa, viņš man, ceļos krītot, var pie mātes dzīvības apzvērēt, ka mīl vairāk par visu uz pasaules?? :%27-(
