tikko sapratu, ka ļoti, ļoti sen neesmu neko rakstījusi savā blogā. bet tā kā vakar mani tik ļoti sajūsmināja cosmo jaunais formāts, tad nespēju vairs klusēt, jo, šķiet, tagad maisam gals vaļā. tik labā garastāvoklī sen neesmu pamodusies, jo visu laiku manu prātu nomoka visi skolā nepabeigtie darbi, naudas pelnīšana un (ne)tērēšana un tamlīdzīgas, visai nomācošas lietas. bet šodien esmu pamodusies neizsakāmi labā garastāvoklī, un mani vars nekaitina milzīgā trauku kaudze izlietnē – es to vienkārši likvidēju, mani nesatrauc, ka nevaru paspēt uzrakstīt visus referātus un esejas, es vienkārši rakstu, to, ka izbeidzies piens, es vairs neuztveru kā kārtējo neveiksmi, bet gan kā iemeslu aizskriet līdz tirgum, nevis līdz tuvējam veikalam, un paskatīties, vai tikai tur nav arī kāda jauka spāņu zemene, kas starp citu, pretēji citu cilvēku apgalvojumiem, gan smaržo, gan garšo kā īsta zemene. dusmas par to, ka kaut kur ir pazuduši sinoptiķu nedēļas vidū solītie 25 grādi, aizgaiņā jaukā lietus smarža gaisā un vējš, kurš iemēģina roku friziera profesijā. Jā, šī diena ir jauka, kaut arī izpaliks ierastais brīvdienu laiskums. esmu pateicīga par to, ka man ir dots ķermenis, ar kuru uztvert visu skaisto un patīkamo, ar kuru un par kuru parūpēties 🙂
