Šovakar retu reizi sanāk novērtēt un papriecāties par to, ka mājās ir bezvadu internets 😀 jo varu pinkšķēt vannas istabā, kura šajā dzīvoklī ir vienīgā telpa ar aizslēdzamām durvīm… 😉 Bet..ne jau par to ir runa šovakar.. ne jau es te izdomāju pasēdēt tāpēc, ka šeit ir apsildāmā grīda (vispār jau arī tāpēc, jo šī ir vissiltākā telpa dzīvoklī :D), bet gan tāpēc, ka ir piezagušās nepārvaramas skumjas par to, ka ar mīļo visu laiku cīnāmies katrs par savu neapgāžamo taisnību, visu laiku aizdomas – pamataotas un nepamatotas, pārmetumi, terors, kontrole… nesaprotu, kur manī ir palikusi jaukā, mīļā "kā būs, tā būs" meitene.. laikam jau pusotrs kopā pavadīts gads nav pārāk mazs laiks un rutīna – ja to neielaiž pa parādes durvīm, noteikti iespraucas pa atslēgas caurumu… man nav ne jausmas, kāds tieši ir tas iemesls, kāpēc tik ļoti slikti viens pret otru izturamies, ko galu galā gribam ar to panākt..jo nekas pārāk labs tas nevarētu būt… es sēžu vannasistabā uz grīdas, viņš – istabā dzenā datorspēles… tāda vienaldzība.. ne jau sporta pēc es to visu daru, bet tāpēc, ka vairs nav to sajūtu, kas bija agrak, nav tiekšanās vienam pēc otra… ir arī labie brīži… nepārprotiet.. bet kaut kā tajos negribas sēedēt vannasistabā uz grīdas (lai arī apsildāmās :D) un birdināt asaras… :-/
