Eju no rīta ārā- diena kā diena, bišku drēgns un nepatīkams vējš. Atgriežos mājās ar nogurumu, kā smags zilonis ievēlos gultā un vēlējos aizmigt, BET NEKĀ- man vēl jāiet uz sporta zāli. Ātri iestrebju mutē sev paradzēto pārtiku un sabāžu visas panskas somā(skats bija pabriesmīgs, jo bija riktīgs kamieļa kupris), un devos ārā. Likās, ka viss ir tik parasts, līdz ,izejot no mājas, pamanīju 2 runčukus, kas omulīgi bija iekārtojušies uz DŽIPA jumta 😀 Smaids pa visu seju 😀 Doma tāda- Katram pienāk besis, bet, ja paverās apkaārt, tad, ārprāc, ir TIK daudz mazu mazītiņu nieciņu, kas var likt pasmaidīt. (l) Neesmu lielākā optimiste, zinātāji to zina, drīzāk reāliste, bet pat šitādu ciniķi var sīkums priecēt 🙂 P.S- jāiemācās sakravāt soma… :-/
