šodien bija daudz laika domāt..un tad man vnk ienāca prātā, kāpēc gan mēs nevarētu būt kā komanda – es un viņš.. nu, piemēram, ja mēs būtu basketbola komanda..tur taču cilvēki rēķinās ar to,ka, ja tu metīsi to bumbu, otrs noķers un mēģinās iemest grozā..ja tu pakrīti, cits padarīs tavu darbiņu līdz galam…ja treneris starplaikā sarāj, tad bēdāties kopā un sniegt palīdzīgu roku, ja ir savainojums. vot, tas man būtu pieņemami – ka esam komanda, nevis viens pret otru, bet viens PAR otru.. un tā jau ir arī ar attiecībām – cilvēkiem jārēķinās vienam ar otra laiku un jāatceras, ka spēlē vienā, nevis pretējās komandās – ka pateikt ko jauku, ja kāds ir nodarījis pāri, ir forši, nevis nosodoši un pasēdēt kopā uz rezervistu soliņa dažkārt var būt jaukāk nekā piedalīties reālajā spēlē… tā vienk iedomājos mūsu pēdējā laika strīdus un domāju, ja mums izdotos noķert šo "komandas garu"……..
