Nekad nebiju domājusi, ka būšu viena no TIEM. Viena no tiem mazdūšīgajiem, kas nespēj otram atklāt savas jaukākās jūtas un 3 skaistie vārdi ir kļuvuši par manu mēles mežģi, kuri tā arī nespēj pārvelties pār lūpām. Cik gan ilgi vīrietis spēj teikt un pierādīt, ka mīl, ja pretī saņem vien nodurtu skatienu, labākajā gadījumā – skūpstu..? Un ne jau tāpēc, ka viņš man nenozīmētu daudz, bet – bail. Nekad nevienam puisim neesmu teikusi šos vārdus, bet apzinos, ka esmu mīlējusi. Reiz dzirdēju, ka attiecībās stirpākais ir tas, kuram mazāk tās rūp. Tas laikam ir mans princips – vismaz izlikties stiprai. Tikai galu beigās šis modelis noved arī pie stiprām sirdssāpēm. Man šie trīs vārdi nozīmē solījumu un uzticības zvērestu, nevis vien mirkļa emociju uzplūdu. Vienu dienu no mūsu mīlestības lidinos mākoņos, nākamajā mīļais atkal man ko nodarījis, un gribu sūtīt pie visiem velniem. Kā gan tad varu droši teikt un zināt, ka mīlu? Negribu melot. Bet jūtas, izteiktas vārdos, tādi māņi vien ir – kā gan pāris vārdi var būt ekvivalenti visai burvīgāko izjūtu gammai? Atliek vien cerēt, ka mana uzvedība ir daiļrunīgāka par manu mēli un mans vīrietis jūt, ko nozīmē man.
