Vakardien jau pa dienu bija izplānots, ka vakarā jādodas zvejā. 😀 Tātad ap pulkstens 16:00 visi savācās pie mums, es pasniedzu visiem pasakainus vārītus kartupelīšus ar gaileņu mērcīti un rombveidīgiem zaļumu salātiņiem + pašdarinātā dzira. Tas tā – spēkam, jo jāairējās taču būs! Nu neko, turpceļš visai saraustīts – t.i. mašīna raustījās un gāzelējās nepārtraukti. 😀 Esam galā tikai ap pulkstens 18:00 un nu sūtam mūsu brašos zvejniekus plašajos ūdeņos (Patiesībā ūdenstilpne, kur makšķerējām bija diezgan maza un dikti aizaugusi, bet nu.. :D) Kaujā tiek sūtīti mans vīrelis un viņa diezgan neloģiskais draugs un otrā laivā mana vīreļa šķībais brālēns. Krastā mežonīgi un drosmīgi paliekam es, mana vīreļa apdauzītais brālis ar savu mīksto draudzeni un Šakālis (no comment!).. Nu neko, mēs, brašie sieviešu dzimuma pārstāvji tiekam iesūtīti mežā pēc malkas, kamēr vīri vilks to ziutiņu ārā. Pa ceļam sastapām diezgan ekstravagantas sēnes, kuras nolēmām ņemt savā lustīgajā bariņā. Atgriežoties nometnē, saprotam, ka alus krājumi ir krasi samazinājušies un mūsu brašie kungi itin nemaz vairs nav tik braši un kaut kā par ziutiņu arī ir aizmirsts, izrādās, ka slieku mūsu kungi sastapuši pirmo reizi un uz āķa to nākas stutēt man. 😀 Tukšojot sātīgo bonduell kukurūzas bundžiņu, rodas ideja, ka tā lieliski kalpotu par mājām mūsu jauniegūtajām ekstravagantajām draudzenēm sēnīīītēēēm. (l) Un tā tas arī ir, šīs tiek ievietotas bundžiņā, padzirdītas ar alēnu un ievietotas pirtiņā pasautēties… mmm… būs gardi, mēs nodomājam. Un IR ARĪ! Tik gardi, ka pulkstens 21:00 mēs gandrīz veiksmīgi sagaidam mūsu ūdeņos aizsūtītos sviedrainos kolēģus, gandrīz vertikālā stāvoklī! 😀 Atpakaļceļš vairs nemaz nelikās tik saraustīts, laikam jau tāpēc, ka paši jau bijām diezgan taisni un stingri turējāmies savās vietās. Lai vai kā tas noveda pie tā, ka sēnes bija mūs padarījušas par pāris kg smagākus un mēs vairs netikām puņķainajā kalnā. Nācās kāpt ārā un spēlēt ļeckas ar mūsu zilo busiņu. 😀 Mājās nonācām gandrīz veiksmīgi.. Prasīsiet kāpēc gandrīz? Nu vot, pa ceļam kā nu gadījās kā nē, bet mežā uzradās aizdomīga paskata riteņbraucējs, kurš iepļaukāja mūsu zilo busiņu un nu šim kreisā stikla acs galīgi zila un ar zirneklīti tajā. :%27-( Miedziņš bija salds, neskatoties uz to, ka pirms gulētiešanas bija busiņa īpašniekam jāpaskaidro pa skādi. Ā, un mūsu minciņš tika pie vienas jestras ziutiņas. 😛 THE END!!!
