Šodien bija tā diena, kad plānotājā bija atzīmēta vizīte pie ģimenes ārsta. Nu jau kādu laiciņu ir diezgan neciešamas galvas sāpes! Nu neko, sēžu un stāstu savu bēdu, šis sēž un klausās, domīgu sejas izteiksmi uzvilcis. Un tad bladāc – Vīruss uz nervu sistēmas pamata. Tas jau nebūtu nekas briesmīgs, padzeršu zālītes (atkal), pat neatceros sevi bez kādas tabletes, kas jāiedzer no rīta vai vakarā. Jau kādu laiku nevaru kontrolēt savas emocijas, viss sanāk pārspīlēti un bieži vien leju asaras tāpat vien bez iemesla, jo vnk liekas, ka kaut kas nav kārtībā, bet negribēju atzīt, ka man ir vajadzīga palīdzība. Tik ļoti biju baidījusies no tādas diagnozes, ka tā mani burtiski nogāza no kājām. Pat atmetu smēķēšanu, domājot, ka varbūt tā ir vainojama pie neciešamajām galvassāpēm, reiboņiem, kad melns metas gar acīm un nemitīgajam nogurumam, kad pat dienas vidū acis pašas līp ciet. Esmu nozīmēta mājas režīmam – mierā un klusumā ar nomierinošiem līdzekļiem un kaudzīti ar vēl dažādām tabletēm. Un man ir kauns. Man ir kauns teikt kaut ko puisim, kurš jau sen man teica, lai meklēju palīdzību, savādāk kas tāds notiks. Galvenais tikt uz strīpas līdz nedēļas nogalei, kad viņš būs mājās un 1dienai, kad dosimies ceļā uz apsolīto zemi. Tā kā nesekojiet manam piemēram. Ne viss ir tā vērts, lai to tik ļoti ņemtu pie sirds!
