Nekādi nevaru tikt pāri vakardienai… Viņam bija dzimšanas diena.. No rīta pajautāju, kā ar svētku sajūtu, kā jūtas savos 25, pajautāju par mūsu vakara plāniem, bet viņš bija manāmi neapmierināts, ka kaut ko jautāju. Tā mēs visu dienu nostrīdējāmies ar SMS palīdzību… Sākumā tāpēc, ka viņam nav laika, pēc tam, KĀPĒC viņam nav laika utt. Rakstot tās bezgala riebīgās SMS, es visu laiku apzinājos, cik slikti viņš jutīsies SAVĀ DZIMŠANAS DIENĀ, bet visu grāvu arvien vairāk. Runāju par citām sievietēm, par to, ka viņam neesmu vajadzīga un tamlīdzīgas lietas, kas viņu veda aizvien lielākā izmisumā. Lieki piebilst, ka arī mani pašu tas tikai iztukšoja un nepratu izskaidrot, kāpēc, neskatoties ne uz ko, vēlos viņam dienu izbojāt.. 🙁 Doma vien, ka viņš varētu kādai uzsmaidīt, ka kāda viņam dzimšanas dienā iedos buču, mani dzina aizvien lielākā izmisumā, jo likās – a ko tad, ja viņam kāda iepatiksies? Tieši vakar draugos parādījās viena viņa kolēģe un strīds no tā kļuva aizvien nepatīkamāks – tik daudz rupjību no viņa nekad nebiju dzirdējusi…un es tik devu pretī… pēc darba tomēr satikāmies. Viņš kavēja un bija dzēris. Man vairs negribējās atvainoties. ‘Viņš uztaisīja pamatīgu skandālu uz ielas, kur garām gāja cilvēki un uz mums skatījās…viņš kliedza, skatījās acīs un sarunāja tik daudz nepatīkamu lietu… Man izdevās viņu pierunāt aiziet uz Čili picu paēst, jo pa dienu nebija apetītes no visas strīdēšanās…Viņš nebeidza atkārtot, par cik briesmīgu šo dienu biju viņam padarījusi… Es atvainojos tik daudz reizes, viņš lika man pazemoties, vairākas reizes stāstīt sīki un smalki, par ko tieši atvainojos… Nebeidza pacelt balsi arī picērijā, knapi atturēju no tā, ka viņš arī oficianti nolamā.. 🙁 Viņš vairākas reizes atkārtoja – paldies, šī bija briesmīgākā dzimšanas diena manā mūžā! Vienīgais, ko es šobrīd gribu, ir aizbraukt mājās, piedzerties, atlūzt un visu aizmirst. Jā, aizmirst arī pēdējos 2 gadus! – tieši gandrīz tik ilgi esam kopā. Viņš raudāja…un raudāja… un pārmeta man visu notikušo 🙁 man bija tik sāpīgi! Un zinu, cik sāpīgi bija viņam. Es biju sabojājusi viņa vienīgo 25. dzimšanas dienu mūžā… Un viss tikai tāpēc, ka sākām runāt par LAIKU, viss tikai tāpēc, ka esmu slimīgi iemilējusies viņā un, lai ko viņš man teiktu par to, ka viņam nevienu nevajag, tas nostrādā tikai konkrētā brīdī..pienāk nākamā diena un jau atkal vienīgais, par ko es spēju domāt, ir tas, vai viņam kāda nav iepatikusies utt. Tas, kas notika starp mums vakardien, ilgi nepāries.. Ne man, ne viņam. Man ir kauns un nemaz negribas viņam acīs skatīties…zinot, ka ne es viena vainīga – jūtos varen draņķīgi.. Kā man gribas viņu vienkārši mīlēt.. bet pēdējais, ko viņš man pateica pirms gulētiešanas, bija – klau, vai es tev jau teicu, ka šī bija mana briesmīgākā dzimšanas diena mūžā? :’-(
