Klīst asara pa ceļu klusi, No kā tā kritusi, kam tā ir zudusi? To nepateiks ne viens … Ne saule, mēness, lietus arī vējš… Kam dēļ tā kritusi, No ka tā nākusi? To zina tik šī asara … Šī sāpju pilnā atmiņa … Tik vientuļi, Bet brīžiem cēli. Tā savu ceļu turpina, Bet klusē vien šī asara … Šī mēmā ceļiniece, Kas kāda sāpi nes, Kas nepateiks nevienam … Šo nezināmo stāstu. Tā lēnām gāja laiks … Un asara ar pagaisa, Sev paņemot tik līdzi vien, Šo savu stāstu apslēpto… Šis noslēpums, kas aizgāja. Ši asara, kas pagaisa. Tā pagaisusi cerība, Kas klusi tālē pagaisa …
