Vairākums cilvēku interesējas tikai par to mīlestības daļu, kuru saņem paši, tādēļ mēs cenšamies izskatīties pēc iespējas pievilcīgāki pretējā dzimuma acīs. Tikai retais ir gatavs dot vairāk un patiesi iemācīties mīlēt! Mīlestība sākas tieši ar tās došanu otram cilvēkam un tikai tad mēs varam to ņemt. Tieši spēja dot, ir mīlestības lielais noslēpums! Mīlestība līdzinās vientuļam namiņam kalnos, kur tu atradīsi tikai to, ko būsi atnesis līdzi! Savu lielo mīlestību cilvēks var sastapt tikai tad, kad to ir atradis pats savā sirdī, tikai tad radīsies iespēja izpausties savstarpējās pievilkšanās spēkam! Partnerattiecībām ir jēga tad, ja otrs mūs konfrontē ar mūsu trūkumiem – parāda, kas ar mums “nav īsti kārtībā“, kas traucē mums būt mums pašiem. Partnerattiecību mērķis ir divu cilvēku savienība, kas kopā un blakus viens otram ir kļuvuši tik stipri un neievainojami, ka spēj pastāvēt viens bez otra. Cilvēkam jāpārstāj interesēties par to mīlestības daļu, kuru saņem, viņam pašam beidzot jāsāk tā dot, jārod piepildījums mīlestībā, jākļūst par mīlestības avotu, un tad viņa dzīve būs piepildīta! (Cilvēka spēja mīlēt parāda viņa dvēseles brieduma pakāpi.) Cilvēks ilgi saglabās mīlestību, ja partnera izaugsmi un laimi šajās attiecībās uzskatīs par vissvarīgāko! Pat, ja mīlestība būs iekritusi rokās, to neizdosies paturēt, ja nepārtraukti nepūlēsies tās labā, jo mīlestība ir ceļš, kas jānoiet, ja vēlamies sasniegt mērķi. Šis mērķis ir abu partneru laimīga savienība, izaugsmes brīvība, kopīga priecāšanās par dzīvi un sevi! Mīlestība ir visu aptveroša enerģija, kas piepilda visus, kas tai atveras. Mīlestība var būt gluži kā zibens no skaidrām debesīm – ,kad mēs stāvam kā zibens ķerti, zaudējam reālo pasaules izjūtu, pametam vai dodam citādu triecienu saviem tuviniekiem, galu galā – tas izmaina visu līdzšinējo dzīvi – viss šķiet tik skaisti un labi kopā ar šo sastapto cilvēku. Taču tā ir tikai jūsma, jā tikai jūsma, kas ilgst aptuveni dažus mēnešus, līdz iestājas garlaicība, ja attiecības neizjūk pavisam. Bet, ja tā padomā, tad, vai nav labāka šī mierīgā mīlestība -, bez stresa un neprātīgas rīcības. Īstenībā jau mīlas vētras ir piemērotas tikai kino ekrānam, nevis reālajai dzīvei. Reāli sirds pukst mierīgi, prāts ir pilnīgi skaidrs, nekā rožaina un sapņaina, daudz maz kopīgas ikdienas problēmas, un jāvaicā, vai mums patiešām žēl, ka viss satraukums un jūsma ar laiku ir zudusi? Mīlēt cilvēku nozīmē atdot viņam sevi, gribēt un vēlēt viņam vislabāko, neprātojot par savu algu! (jo mīlestība sevi piepilda tieši došanā!) mīlestība ir prieks, ko jūtam domājot par mīļoto cilvēku un esot kopā ar viņu1 Tas ir prieks būt viņa tuvumā un kopā ar viņu darboties! Mīlēt nozīmē ielaist otru savā dvēselē – ļaut piedalīties visās sev svarīgās dzīves norisēs, un arī apstiprināt gatavību dalīties ar it visu jebkurā laikā un vietā! Taču bieži, kad cilvēks saka: “Es Tevi mīlu!“, viņš domā, kaut arī neapzināti: “Man tevi vajag,“ vai arī, “ …tikai nepamet mani!“ Šie cilvēki patiesu mīlestību tā arī nav iepazinuši, jo patiesi otru cilvēku varēsim iemīlēt tikai tad, kad tikpat ļoti mīlēsim paši sevi, t.i., jāmīl sevi tā, lai arī vienatnē mēs varētu būt laimīgi. Sevi mīlot tik ļoti nesāpēs arī citu cilvēku izteiktās dzēlības par mums. Kamēr mums kāds ir vajadzīgs, mēs nevaram būt patiesi brīvi! Ja esam atbrīvojušies, ja vairs nemoka bailes tikt atstātiem, mēs spējam partnerim dot vairāk brīvības, un tad ir iespējams īsta, dziļa un patiesa mīlestība, jo mīlestību nevar nedz ieslodzīt, nedz paturēt ar varu. Bieži cilvēkiem patīk tikai otra izskats vai raksturs un, ja tā nebūtu, tad viņi nezina, vai vispār būtu kopā, – viennozīmīgi tā nav mīlestība. Mīlestība var ienākt mūsos un pārvērst visu dzīvi tikai tik daudz, cik mēs tai atveramies! Mīlestība dziedē un pamazām izgaismo visu, kas traucē mums sasniegt mūsu pašu īsto būtību. Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas ar to nesaderas –bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, u.c., šķietami bez kāda īpaša iemesla. Lai attiecības nekļūtu par pieraduma rezultātu, tās ir jākopj! Tās ir kā augs, kā puķe, kas novīst, ja par to nerūpējamies! Iemīlēšanās ir visjaukākais process, kas mēs iepazīstam paši sevi caur otru cilvēku. Partnera dvēsele ir arī mūsu pašu dvēseles spogulis. Mīlestībai ar iemīlēšanos ir tikai tik daudz sakara, cik šīs izjūtas pamudina mūs kontaktēties ar otru cilvēku un meklēt ko vairāk. Iemīlēšanos raksturo sakāmvārda: “Mīlestība padara aklu.“ Īsta mīlestība nekad nav akla, tā labi redz un izprot arī otra cilvēka patieso būtību. Mīlestība ir tolerance, iejūtība, nemitīga vēlme gādāt par otru. Tas ir maigums, uzticēšanās, piedošana, uzticība un sapratne, ka partneris tāpat ir cilvēks ar saviem trūkumiem un ka viņš tikpat kā nav pārveidojams, bet ir mīlestības cienīgs arī bez nepārtrauktiem tuvības brīžiem. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties un pārvarēt grūtības, var attīstīties veiksmīgas pašu veidotas partnerattiecības! Lai tā notiktu, mums jāpārstāj meklēt tas īstais un vienīgais, jo“ īsta“ nemaz nav! Un viļoties nav jēgas vainot otru, šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu. Ja cilvēks vēl nav gatavs cieši saistīties, tad parasti gadās tā, ka arvien satiek “ne īsto“ partneri. Tātad vispirms ir jāvēlas šīs saistības! Cilvēka īstās attiecības ir attieksme pašam pret sevi – viss pārējais ir tikai šīs attieksmes spoguļattēls! Tādēļ mēs pievelkam sev līdzīgus cilvēkus. Tāpat kā cilvēks mācās mīlēt sevi, tāpat viņš automātiski saņems mīlestību un atzinību no citiem. Ja cilvēks labi jūtas pats savā sabiedrībā, tad labi jutīsies arī kopā ar ikvienu citu. Ja gribam mīlēt sevi, tad ir svarīgi atzīt savas vajadzības un mācīties tās izpaust. Mēs bieži vien baidāmies to darīt, jo negribam parādīt, ka mums kaut kā trūkst, taču, ja arī nerunājam par to, šīs slēptās vajadzības paužam netieši un telepātiski. Līdzcilvēki to jūt un novēršas, jo jūt, ka nespēj mums palīdzēt, kamēr mēs paši neapzināmies, ka jāsāk sev palīdzēt! Jo pozitīvāks ir mūsu paštēls, jo pievilcīgāki mēs kļūstam arī citu acīs! Mēs prasam mazāk, jo mums visa ir gana. Attiecību krīze rodas tas, kad mēs vairāmies spert attiecīgo soli uz priekšu situācijas risināšanai jeb jaunā situācijā cenšamies izlīdzēties ar vecajiem paņēmieniem. Lai pieņemtu otru tieši tādu, kāds viņš ir, ir jāpiedod visi aizvainojumi un no jauna jāatveras partnerim, tieši tad cilvēks sāk mīlēt arī visus apkārtējos cilvēkus, jo saprot – ,ka katrs izpaužas tā, kāds viņš ir. Katra cilvēka īpašības jāpieņem kā viņa tādesamības stāvoklis – tieši šāds cilvēks ir, lai to izbaudītu, izprastu un augtu. Tādā veidā var izprast visus cilvēkus, un, ja cilvēks pieņem visus, tad viņš pieņem arī pasauli, sāk mīlēt to un izturas pret to kā pret draugu. Tieši tad, kad mēs iemīlēsim paši sevi un būsim laimīgi un apmierināti paši ar sevi – tā spējot būt vieni un reizē arī laimīgi, tad būs radušies vislabākie priekšnoteikumi patiesai mīlestībai – tad tā būs pati no sevis un to nevajadzēs izspiest! Patiesi mīlēt nozīmē arī pa īstam būt īstenībā! Cilvēkam nav jāmācās mīlēt, vai jāmācās mīlēt pašam sevi, viņam tikai jāļauj, lai mīlestība brīvi plūst – vienkārši jāļaujas un patiesi jāizdzīvo katrs kopā pavadītais mirklis! Ideālās partnerattiecībās māksla nav kopā mācīties mīlestību, bet gan atradināties izturēties bez mīlestības un arvien vairāk to laist sev klāt! Jānovērš blokādes un šķēršļi, lai tā parādītos abu partneru dzīvē. Mēs mīlam, ja mēs domājam par viņu, darbojamies viņa labā un viņa dēļ un dzīvojam viņam- partnerim! Ja mēs, cilvēki, būtu mīlestībā ar sevi, tad tas ar katru brīdi ienestu arvien vairāk un vairāk brīvību partnerattiecībās un, ja mēs mīlētu un pārstātu vēlēties, lai mūs mīl vispirms, pārstātu mīlestību uzskatīt par īpašumu, tad mūsu attiecības būtu patiesi laimīgas un piepildītas! 🙂
