Labrīt, labdien, labvakar! 🙂 Laikam jau tāds ir liktenis, ka jāpiedzīvo vairāki atteikumi, pirms saņem apstiprinājumu.. Tas tā ir ne pirmo reizi! Saka, jo ilgāka gaidīšana, jo lielāks prieks no kārtotā! Bet kad gaidi par ilgu, vai nesanāk, ka vairs tā īsti negribas – pāriet visa gribēšana? Un kā noteikt – ir par ilgu vai vēl var paspēt? Vai ir kāda mēraukla tam? Droši vien jau nav! Tāpat, kā nevar izvērtēt – cik stipri tu mīli to otru cilvēku! Vai tas ir pieradums, rutīna? Vai tu mīli to cilvēku, vai to, ko viņš dara, vai varbūt to, kā viņš Tev liek justies? Un kad tu vairs nejūties tā, kā juties tad, kad teici – es esmu iemīlējusies, tad tu saki – viss, laikam es viņu vairs nemīlu! Bet varbūt cilvēku arī veido tas, ko viņš dara un kā liek justies citiem?! Vai arī otrādāk – tas, kā viņš rīkosies un kā viņš liks justies citiem cilvēkiem ir tieši pakārtots tam, kāds tas cilvēks ir pēc rakstura, dabas, utt. Vai tomēr cilvēks izvēlas dažādi izturēties pret dažādiem cilvēkiem un tieši tāpēc mēs viņu mīlam – ka tieši tā viņš izturas pret mums? Mēs mīlam šo izturēšanos, nevis cilvēku, mēs mīlam tās sajūtas, kas mums liek justies labi! Tāpat ar to gribēšanu – mēs gribam justies kādā noteiktā veidā, un, kad mēs to nesagaidām no viena cilvēka, tad bieži ir jāmeklē kāds, kurš mums liktu justies tā, kā mēs to vēlamies! Tāpēc cilvēki šķiras un saiet kopā! Svešas intereses, svešas vēlmes, svešas patikšanas un svešas sajūtas! Un tad saproti, ka patiesībā tu nemīli to cilvēku, nekad neesi mīlējusi… tu esi mīlējusi to sajūtu, kas kā putns uzspurdz debesīs un gozējas saulītē pats, ļaujot savam kažokam spīdēt, bet nenesot siltumu un spožumu Tev tur lejā… Man laikam tumsas šajā laikā ir pārāk daudz… Tad tumšas domas nāk galvā… :/ 03.12.2009.
