Vienmēr ir tā, ka ar vīrieti varu būt kopā tikai kā draugs. 😉 Lidzko viņš sāk izrādīt savas simpātijas, sauc mani laukā, gib tikties. Es uzreiz tā kā sabīstos, meklēju ieganstus, lai netiktos, neietu staigāt. Pašai tas liekas tik neloģiski. 😎 Šajos brīžos pati nesaprotu, kas ar mani notiek, nepazīstu sevi. Kļūstu kategoriska, neko negribu. Tmēr dziļi sirdī gribās kaut ko vairāk nekā parastu draudzību, taču drosmes vai varēšanas pietiek tikai labai draudzībai. Pat nezinu, ko es gribu. Varbūt kādai no jums ir kāds loģisks vai neloģisks izskaidrojums tam visam? :-/
