6 C
Rīga
sestdien, oktobris 23, 2021

Viss sākās un beidzas ar sevi!

 

Vairumā gadījumu mēs iemīlamies nevis cilvēkā, bet iedomu tēlā. Mūsos ir stāsts, kāds otrs ir, bet tam var būt patiesi maza saistība ar īstenību. Ar laiku nonākam pie atziņas, ka otrs nav tāds, kādu es to iztēlojos. Un tad ir jautājums – vai es spēju pieņemt otru tādu, kāds viņš ir? Vai arī notiek mēģinājumi otru "pielāgot" šim iedomu tēlam, vai arī pārveidot partneri tā, lai viņš atbilstu ideālam partnerim? Tā nu mēs esam iedomājušies, kādam otram jābūt, lai mēs justos laimīgi, un tad mērķtiecīgi "pie tā strādājam": iesakot, aizrādot, iedrošinot, piedāvājot, manipulējot, … visbeidzot – pamācot. Ja godīgi, es ļoti apšaubu, cik paliekošas ir pārmaiņas, kas nesakņojas cilvēka iekšējā izvēlē un vēlmē, bet centienos iepriecināt, izpatikt vai kā citādi atbilst partnera priekšstatam par sevi. Šādām pārmaiņām ir apstākļu raksturs – ir apstākļi, kur tās būs noturīgas, bet kādos citos apstākļos tās izplēnēs kā nebijušas. Manuprāt, vienīgās pārmaiņas, kuras es patiesi varu veikt, ir pārmaiņas sevī. Es nevaru otru pārveidot. Par laimi un diemžēl. Jā, es varu iedvesmot otru, jo, esot kopā, mēs viens otru iedvesmojam dažādām pārmaiņām. Bet svarīgi, lai lēmums par pārmaiņām ir katra paša iekšēja vēlme, nevis tikai izdabāšana partnerim. Šī robeža ir ļoti trausla. Ļoti. Piekrītu Ošo, kas savulaik teica, ka "tā ir dziļa visas cilvēces problēma – mūžīga problēma. Kad tu iemīlies, viss izskatās skaisti, jo šajos brīžos Tu neizvirzi savus nosacījumus. Divi cilvēki dodas uz priekšu viens otram līdzās bez jebkādiem noteikumiem. Tikko viņi ir nostabilizējušies, tikko sākuši pieņemt viens otru kā pašu par sevi saprotamu lietu, tiek uzspiesti noteikumi – Tev jābūt, lūk, tādam, tev jāizturas, lūk, tā, tikai tad es tevi mīlēšu. It kā mīlestība būtu darījums". Mīlestība patiešām nav darījums. Un otram nav pienākums mani darīt laimīgu, cenšoties atbilst priekšstatam, kādu es vēlētos viņu redzēt. Katrs ir tāds, kāds ir. Labākais, ko mēs varam darīt, ir pieņemt otru, tādu, kāds viņš ir, necenšoties pārveidot vai uzlabot. Ja nu akurāt’ nevar pieņemt otru bez pārveidošanas, tad godīgi sev jāpajautā: kāpēc esam kopā un vai šis ir īstais? … bet, kā jau esmu teikusi iepriekš, nav vieni vienīgi īstie, daudzi var būt īstie, ja vien Tu pats esi īstais. Tātad atgriežamies pie sevis. Viss sākas un beidzas ar sevi. / tvNet. Nansija. /

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsbērnība
Nākamais rakstsKaut kas starp politiku un ziemu