Tik dīvaini… Un skumji bezgala. Parodoksāli.- vai tad pēc ilga laika satiekoties ar vienu no labākajām draudzenēm nevajadzētu rasties pretējām izjūtām- priekam par atkalredzēšanos, par to, ka pēc ilga laika tev blakus atkal ir tuvs un mīļš cilvēks? Viņa arvien ir man tuva un mīļa. Viņas visas trīs!!! Tikai vairs diemžēl ne labākās draudzenes, vismaz ne manā izpratnē. Man šķiet man tādas vairs nav palikušas…Ir pazaudētas dzīves skrējienā. Bet tik ļoti gribas kā agrāk- visu dienu pavadot kopā skolā, tusiņā vai vēl kaut kur, tomēr atnākt mājās un atkal piezvanīt viņai- un ilgi pļāpāt kaut ko bezgalīgi apspriežot, daloties domās, jūtās, emocijās… Kopā ākstīties, jokot, kopā skumt. Uzticēt tik daudzus noslēpumus, tik daudzas domas, ko citiem atklāt negribas it nemaz. Palīdzēt, atbalstīt, būt kopā… Zināt, ka tas ir tavs cilvēks…Nav jau tā, ka man nebūtu blakus tādu cilvēku- ir mīļotais cilvēks, ir māsa. Tikai draudžeņu man vairs nav. Un ir tik skumji, kad tu pēc ilgiem laikiem satiec kādu no viņām, papļāpā par neko un skaidri (arī skaudri) saproti- tas vairs nav tas. Tukšas pļāpas. Paziņas. Ir tikai smeldzīga tukšuma sajūta, tajā vietā, kur agrāk bija viņu vieta- labāko draudzeņu vieta.
