Šodien tāpat kā citas dienas nebiju diezgan oriģināla savā pusdienu ēstuves izvēlē. Laikam es vispār nemēdzu būt oriģināla lietās, kuras esmu jau pārbaudījusi un atzinusi par pietiekami labām, tāpēc, kā jau vienmēr, raitā solī un, priecājoties, ka tieši tagad man nelīst uz manas gaišās galvas, devos ieturēt savu dienišķo kaloriju devu 😀 Ienākot iekšā, pretīm pavīdēja tās pašas sejas, kuras te ap šo laiku pavīd gandrīz katru dienu, šķiet, arī viņi nav diez ko oriģināli ēstuvju izvēlē :-), tomēr šodien, pie letes, kur sakārtoti gaumīgi visi smaržīgie un apetīti rosinošie ēdieni, rosījās pilnīgi neredzēts jauns pārītis, šķiet tik jauns, ka ēst atnākuši kopā arī pirmo reizi. Kādu brīdi viņi, sajūsminoties viens par otru un mīļi čubinoties knibinoties,laikam piemirsa, kur atrodas, līdz puisim atausa atmiņā īstais iemesls, kāpēc viņi šeit bija ieradušies. Ņemot vērā, ka abi čubinājās man priekšā, man nebija diži lielas iespējas viņus apsteigt un doties samaksāt par ēdienu, ko es, atšķirībā no dažiem labiem, izvēlējos jau pirmajās piecās minūtēs, bet es arī diez ko nesteidzos, jo bija jautri pavērot šos iemīlējušos balodīšus 🙂 Tātad beidzot puisis atjēdzies, ka vajadzētu beigt gramstīties gar mīļottās apaļumiem un izvēlēties ko arī kunģim tīkamu, gādīgi atgādināja meitenei, lai tā beidzot apdomā, ko gribētu pusdienās un no šī brīža sākās pats jau†rākais 😀 Meitene, diezgan demonstratīvi un cēli slīdēja gar visiem ēdieniem, atstājot aiz sevis diezgan iespaidīgas kritiķes iespaidu, stāstot, ka šo nevar ēst, jo tur daudz ogļhidrātu, šo nevar, jo tas ir cepts, šo viņa vispār nesaprot kā var ēst, šis noteikti ir taukains, un tas jau vizuāli šķiet pārāk kalorijām pārpils. Puisis ar katru brīdi un ar katru meitenes graciozi noieto metru, šašļuka kā maza nelaimes čupiņa un droši vien nolādēja savu ideju atnākt uz vienkāršu kafeinīcu-bāru, kur ēd vienkārši mirstīgie, tomēr dranķīgais laiks un iespējams puiša burkšķošais vēders, neļāva viņam pārdomāt un pamest šo vietu. Laikam to saprata arī meitene un, lai gan negribīgi, bet tomēr pievērsās ēdienu izvēlei. Beigās uz viņu paplātes ieņēma vietu brokoļu biezzupa (meitenei) un pamatīgi piekrauts šķīvis ar karbonādi franču gaumē, kartupeļiem frī, salātiem, kaut kādu saldo ķīseli (puisim). Puisis vērojot meitenes pasūtījumu reizes trīs vēl pārjautāja: "Un tas patiešām ir viss? Tu tiešām neko vairs negribi?" Godīgi atzīšos, savu galdiņu izvēlējos netālu no šī pārīša, tik tuvi un mīļi man viņi bija kļuvuši šajās pāris desmit minūtēs, stāvot rindā :-D, un es kārtējo reizi nebiju kļūdījusies, vēl bija ko redzēt 😀 Kā jau visi normāli cilvēki, apkrāmējušies ar garšīgu ēdienu, sāk to aizrautīgi "stumt māgā", tā arī puisis, veltot pāris iekāres pilnus skatienus, tagad jau franču karbonādei, sāka aizrautīgi to ēst, tikai meitene, negribīgi ar karoti stumdot zupas šķīvī biezo, putrveidīgo šķidrumu, ik pa brīdim ielūkojās puiša ēdienā. Šķiet, ka iepriekšveidotais teātris bija izgāzies ar lielu blīkšķi, jo šos skatienus, ko viņa veltīja franču karbonādei, pamanīju ne tikai es, bet pat puisis. Būtībā viss šis meitenes farss bija veltīts tam, lai puisis novērtē, cik viņa ir skaista, slaida, cik ļoti viņa seko līdzi savai figūrai u.t.t., ko es tīri sievišķīgi saprotu, tikai šī pirmizrāde vietējā ēstuvē diez vai bija labākais veids, kā to pasniegt tik ļoti sirdij tīkamajam puisim, jo viņa sejas izteiksme, ik reiz, kad viņš vēlējās iecirst zobus sulīgajā gaļā, pārklājās ar nelielu "besīša" ēnu, jo droši vien nevienam nav patīkama sajūta ēdot, sajust kāda badīgo skatienu sev mutē. Tad nu es, strebjot savu dienišķo soļanku, nonāca pie secinājuma. Vīrieši ir kā estēti, kuriem tīk baudīt labas, skaistas, gaumīgas lietas, bet to, kā tās ir tapušas, caur kādām mokām (diēta), sāpēm (vaksācija), neatlaidību (cīņa ar celulītu), viņiem netīk zināt, tāpēc netraumēsim šo dīvaino būtņu nervu sistēmu un viņu klātbūtnē atļausimies sagrēkot ne tikai seksuālā jomā, bet arī kulinārijas 😀
