-4.2 C
Rīga
ceturtdien, decembris 1, 2022

Tai, kuru mīlu.

 

Es vakar redzēju savu labāko draudzeni raudam. Lielas, sāļas asaras ritēja no viņas zilajām, skumjajām acīm, iezīmējot līnijas, kādas lietus tērces mēdz atstāt pamestas mājas netīrajos logos, uz kosmētikas klātajiem vaigiem. Viņa tiešām izskatījās pamesta, vientuļa un tuvu sabrukumam. Es gribēju pieiet klāt, apskaut un mierināt, taču jutu, ka viņai vajag izraudāties. Pazinu viņu jau sen un zināju, ka tas ir viņas līdzeklis, kā palaist vaļā visu to, kas laika gaitā sakrājies, lai rīt no rīta atkal spētu uzkrāsot savu smaidu, uzlikt gaiši rozā brilles un uzvilkt optimisma ķiveri, kas viņu sargāja no dzīves spērieniem. Ķivere bija pati svarīgākā viņas aizsardzība, jo, ja arī dzīve viņu nospiež uz ceļiem, sit un dursta, viņa spēja skaidri domāt, jo prāts bija drošībā. Tāpēc arī viņas sirds bija rētaina un daudz cietusi, jo dzīvei patika pārbaudīt viņas izturību, liekot pārvarēt ne tikai dzeloņstiepļu laukus, bet arī pa reizei viņas tuvumā nomest kādu granātu. Taču retais pazina viņas rētas. Lielākajai daļai pietika redzēt viņas smaidu, neiedziļinoties, vai tas bijis īsts vai samākslots. Kā jau tas piederēja apkārtējo mentalitātei, neviens nelīda viņas dvēselē. Bet patiesi, sirdij nebija nekādas aizsardzības, pat īstu durvju ne. Kā milzīgā bezpajumtnieku patversmē, viņa ļāva tajā ieiet visiem. Daži palika, izvēloties sev piemērota izmēra istabas ,un izkrāsoja sienas, ienesa savas mēbeles, un piekāra gleznas, tā pierādot, ka tik drīz prom netaisās. Un dēļ šiem cilvēkiem viņa dzīvoja, tiem, kas piepildīja viņas sirdi ar skaistām lietām un sajūtu, ka viņa nav viena šajā skarbajā pasaulē. Taču bija arī tādi, kuri ienāca, pārlaida nakti, saņēma bezmaksas maltīti un, lādot visu pasauli it kā tā būtu kaut ko parādā, izmetās pa durvju ailu, namamātei atstājot vien vainas sajūtu, ka droši vien viņa pati ir īslaicīgo iemītnieku aizbaidījusi, nebūdama gana laba, laipna un dāsna. Un ne jau visi cauri gājēji, kas viņu pameta, kad krējums bija nosmelts, apmierinājās tikai ar kliegšanu. Tādu gan nebija daudz, bet daži bija izcēlušies ar īpašu cietsirdību pret viņas slēpti trauslo dvēseli. Izpostījuši visu savā ceļā uz durvīm, nereti nozogot kādu no viņas mīļākajām lietām un atstājot, netīras, neglītas pēdas uz viņu kopējām, skaistajām atmiņām, šie personāži atstāja viņu pussagruvušas mājas priekšā, neizjūtot nekādu žēlastību. Un pat pēc visa tā viņa neierakstīja viņus melnajā sarakstā. Izrāva dunci no muguras. Piedeva. Un aizmirsa. Jā, patiešām, viņas rokas vienmēr bija aukstas, taču par spīti visam – sirds silta. Kamēr domās rakņājos viņas dvēselē un prātoju par manas draudzenes asaru iemesliem, tās viņas seju bija padarījušas līdzīgu kūstošai vaska figūrai. Acu ēnas un skropstu tuša, kura reiz bija piedevusi papildu izteiksmīgumu viņas skatienam, vaigu sārtums, kura uzdevums bija izcelt viņas vaigu kaulus, un lūpu krāsa, bija aizskaloti līdz ar sāļajām pērlēm no viņas acīm. Tagad vienīgais sārtums bija viņas noraudātās, asinīm pieplūdušie acu baltumi, bet izteiksmīga nu bija visa seja kopumā. Tādu ieraugot, nebija šaubu, ka dvēselē bija noticis sprādziens. Viņa nievājoši skatījās uz mani un skarbi slaucīja asaras, vēl vairāk padarot sevi līdzīgu izcilātai padauzai. Tā kādu mirkli mēs viena uz otru skatījāmies, līdz viņas seja atkal sašķobījās sāpēs un asaras atsāka savu ceļu pār viņas vaigiem, es nopratu, ka viņa atcerējās, par ko bija raudājusi. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt kādam no viņai tuvajiem cilvēkiem, taču baidījos, ka viņa man nepiedos, ka būšu uzkrāvusi kādam citam viņas problēmas. Tāpēc es vēroju, kā viņa spēlējās ar savām asarām – ļāva tām krist uz delnām, vannas istabas flīzēm un pilēt izlietnē, visur atstājot mazus, duļķainus apliecinājumus, ka arī viņas sirds reizēm nespēj izturēt visu, kas ar to ir noticis. Tad mēs atkal saskatījāmies un es sapratu! Viņai gribējās, lai kāds viņu pažēlo. Ne jau sākt izķidāt viņas dzīvi un kārpīties pa netīro veļu, meklēt risinājumus un vēl beigu beigās piebilst, ka viņa pati ir pie visa vainīga un vienīgā kaut ko var mainīt, bet gan vienkārši paņemt azotē un caur viņas šņukstiem uzklausīt, cik dzīve ir netaisna, un piekrist katram viņas vārdam, ka viņa tik daudz dzīves sitienu nav pelnījusi. Vienkārši pažēlot un pēc tam aizmirst, ka tas ir noticis. Tā kā biju tuvākā, uzticamākā un vienīgā persona tuvumā, es viņu pažēloju. Piekrītoši māju ar galvu, kad viņa sūdzējās, un maigi susināju viņas dvēseles plūdus. Pēc šīs atklāsmes un mierināšanas es nomazgāju rokas, seju, iztīrīju zobus un, izslēgusi gaismu, atstāju spoguli tumsā, lai no rīta to atkal sastaptu, kad uzkrāsošu savu laimīgo seju, uzvilkšu savu spoži nopulēto optimisma ķiveri un tajā uzsmaidīšu savai labākajai draudzenei.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here