šeit vēl neesmu rakstījusi, sajūta ir vairāk tāda, kā rakstīt privātu dienasgrāmatu tādā Bridžitas Džounsas vai Sekss un Lielpilsēta meiteņu stilā, kur ar manu privāto un ne tik privāto dzīvi varēs iepazīties aktīvas, modernas un interesantas 21.gs sievietes, jo pieļauju domu, ka šeit blogo galvenokārt tieši šādas auditorijas pārstāves. 🙂 Sākšu jau ar to, ka man pilnīgi oficiali ir iestājusies vasara un galvā viens gadalaiks pirms tam – pavasaris. Pašreiz man vēl būtu jānododas kursa darbam, jāsaliek visi punkti uz "i" (nu labi jāpiestrādā krietni vien vairāk, jo man pietrūkst vēl vienas nodaļas par par sievietes stāvokli ģimenē), jo darba gala variantu jānodod jau otrdien, bet nu tā negribas ņemties gar tiem romiešu civiltiesību pamatiem. Akademiskās lietas gribot negribot nobīdās kaut kādā attālākā plānā, jo primārā lieta man tomēr ir tā privātā dzīve, kura pašreiz sasniegusi kulmināciju. Man jau nu liekas, ka siltais laiks vīriešiem ir absolūti sajaucis galvu, pagājušajā nedēļā man bija trīs uzaicinājumi uz trima dažādiem randiņiem. Nevarētu teikt, ka iepriekš būtu izcēlusies ar tādu randiņu aktivitāti, ņemot vērā, ka ziemā vispār bija "patukšais" periods. Lūk, ko dara īsi svārki un skaistas kājas. 😀 Vardu sakot, nu jau laikam varu sākt uzskatīt, ka man ir attiecības, jo randiņš ar Edgaru bija vairāk nekā labs, lai gan viņam nekādu dižo plānu vakram nebija, mēs tik un tā kopā pavadījām 7h (man tas ir daudz), pusnaktī kājām no centra devāmies pie manis (nekas, ka kājām soļojām cauri visai Rīgai – skupsti pie katras sarkanās gaismas luksaforā man lika vienkārši starot). Muļķīgi ir uzskatīt, ka skūpsīšanās pirmajā (manā gadījumā gan tas bija pirmais "oficiālais" randiņš ar Edgaru, jo pirms tam jau bija vairāki kontakti) ir kaut kas slikts, uzskatu, ka tas ir tikai normāli, savā ziņā pat nepieciešams. 🙂 Pašreiz mani gan nomāc tikai viena lieta – esmu pārlieku patstāvīga un man vairāk nekā patīk brīvas meitenes statuss, tomēr šo vīrieti es negrasos izlaist no saviem nagiem, jo domājams, ka aiz manis jau stāv sieviešu rinda, kas gaida, kad viņš atbrīvosies un būs kaut nedaudz pieejamāks, nezinu kā lai viedo pareizu tēlu ar vīrieti pie rokas. Vismuļķīgākais tagad būtu, ja es tiktu uzskatīta par kāda draudzeni (tikai), jo mans ego to nepārciestu, laikam esmu pārāk spēcīga personība. :-/ Vsara man atnes jaunas vēsmas visādā ziņā, jo nu jau grasos arī mainīt dzīvesvietu. Esmu sapratusi, ka dzīve LU kojās ir vairāk nekā nepieņemama, kur nu vēl ar šādām istabas biedrenēm, kuras mani mēģina izkvēpināt no istabas ar baltu sveču dūmiem kā tādu nelabo vai arī mēģina izēst mani no istabas vairāk nekā skaļi un publiski apspriežot ne vien manu privāto, bet arī seksuālo dzīvi. Bāc, un es viņām kādreiz uzticējos… Lai nu kā, tagag jau es dzīvošu otrā Rīgas galā un cerams ar viņām man nāksies saskrieties pa retam vienīgi universitātes gaiteņos (cerams, ka tas būs tiešām reti). Jaunā vieta būs daudz izdevīgāka visādā ziņā, jo par gandrīz to pašu īres maksu saņemšu daaaaaaaaaauuuuuuuuudz labākus dzīves apstākļus, pie tam tas būs balkus labākās draudzenes dzīves vietai un arī jaunais mīļotais būs tikai 15min attālumā. Skan jauki, tikai tagad jāizdomā kā lai nogādā visas savas mantas uz jauno dzīokli, būs nepieciešams bez maz vai furgons. 😛 šai reizei pietiks, laikam tomēr jāpievēršas tām Romas civiltiesībām, nedrīkst taču aizmirst, ka nākamajā nedēļā sākas sesija (kā es ienīstu šo vārdu). Jauku dienu visām vēlot – Mendija
