Pieturā redzēju mazu sunīti, kurš izmisīgi skatījās apkārt, skrēja pie pieturā stāvētājiem un lūkojās viņiem acīs. Metās te uz vienu pusi, te otru. Viņš neievēroja pa ceļu traucošās mašīnas, steidzīgos gājējus. Viņš meklēja ko pazaudētu – kādu skatienu, kas uzlūkos ne tā, kā pārējie garāmgājēji; kādu roku, kas pastiepsies glāstā; kādu balsi, kas mīļi uzrunās un aicinās līdzi. Kādu, ar ko pasaule atkal būs tā pati, bet tomēr – cita, īpaša un droša. Izskatījās, ka viņam tas jau ir bijis un tagad negaidot pazaudēts. Jo vai tad savādāk viņš to meklētu tik izmisīgi. Varēja just, cik trausls ir šis brīdis – viens neuzmanīgs solis uz ceļa un garāmbraucošā mašīna pat gribēdama droši vien neizvairītos no sadursmes.
