Te ir pilnīgs pretstats manam iepriekšējam ierakstam. Man ir smagi, pat iekšēji smagi…varētu jau norakstīt to uz 4. Prognozi ( kuras es jūtu), bet tas ir kas cits… Dažas gan jau atceras manas pagājšnedēļas pārdomas par lauku braukšanu…..biju tur-izdzīvoju, bet sapratu, ka tas pilnīgi nav priekša manis, man tur riebjas…..riebjas, riebjas!!!!!!! Un kā lai ar to sadzīvo??? Man mamma pateica, lai šķiramies, ja es tā ciešu, nez laikam tā arī būs jādara…. Nu, nevar laikam būt kopā, ja mums ir atšķirīga uztvere un darītgribēšana. Turklāt no viņa mammas sapratu, ka esmu tur vajadzīga tikai strādāšanai. Katram teikumam, kurš sākas ar: ”vai cik labi, ka atbraucāt”, seko „vismaz pastrādājāt” utt. Mani tas TAAAAAAA nomāc, pastāvīgi domājot par to man ir smagi…….
