Šovakar beidzot uznāca iedvesma uzrakstīt par Viņām. Par Savām. Par Mīļākajām. 🙂 Ir tik daudz iemeslu, kādēļ sievietes mīl augstpapēžu kurpes… sākot ar ideālā garuma ilūziju līdz pat varaskārei un pakļaušanas alkām. Manējās stāv vairākās rindās pie skapja, sākumā melnās – ādas, zamšādas, lakādas, ar slēgtiem un vaļējiem purniņiem, ar un bez siksniņām, kniedītēm, bantītēm un kristāliņiem, tad sarkanās – īpaši izceltas vienas no manām mīļākajām – krokodilādas imitācijas bordo krāsas kurpes, kuras saucu par savām veiksmes kurpēm, tad mīļākie vasaras apavi, kuriem patīk ceļot manās rokās lietus laikā, tad mana vājība – dzīvnieku raksti… un jā, es pat neesmu vēl pietuvojusies pirmās rindas galam. Visas tik dažādas, bet tomēr – tik ļoti manas. Cik daudz patīkamu atmiņu man saistās tieši ar kurpēm… ar to ellišķīgo nogurumu kājās, kad, ejot pēc smagas dienas mājās, atļauju savām pēdām izbaudīt pilsētas bruģi… vai arī sēžot parkā viegli noslidināt laiviņu no kājas un nevainīgi pašūpojot, pamanīt ieinteresētos skatienus… vai kladzinot ar smailajiem papēdīšiem pa svarīgu institūciju pulētajām grīdām likt vīriešiem ieklausīties un iztēloties… vai vienkārši sēdēt saules staru apmirdzētā istabā ar rīta kafiju, datoru, mitriem matiem un savām skaistulēm kājās, jo… man patīk. Kaut vai tikai pa māju vien, bet tā sajūta iekšā mainās – izsmalcinātība, seksualitāte, brīvības un koķetīgās dabas apziņa, – jā, to visu man piešķir šie +12 liekie centimetri ietērpti lakādas vai pavedinošu mežģīņu veidolā. Starp citu, arī Marija Antuanete nešķīrās no savām iemīļotajām kurpēm giljotīnas priekškarā.. P.S. Īpašu bildi šim ierakstam neveidoju, tāpēc jāiztiek ar to, kas ir. Arī vienas no manām mīļākajām, protams. 😛
