Sveikas. Sveicu ar neciešamo auksto laiku. Bet ne par to šoreiz. (t) Kuļoties pa dzīvi, pa attiecību līkločiem, sajūtām un saprašanu par to kas ir mīlestība. Laiku pa laikam nonāku pie secinājuma ka mīlestības īsie cēlieni, ir par īsu priekš manis, bet tie starbrīži kas ievelkas pa vidu nemaz man nepatīk. Respektīvi- rutīna, strīdi, mainīgās sajūtas uz otru cilvēku,- kā saka no mīlestībās līdz naidam ir sīka neredzama strīpa. Tas ir lieki. VELNS. Tas tiešām ir vajadzīgs. Kapēc nevarētu mīlēt kaislīgi, visu laiku, kam vajadzīgi mirkļi kad iekšā kaut kas apgriežas un otru sāc ienīst :%27-( Sirsniņa sāp un acis asaro, veselība čupā un attiecību drumslas vari tikai mēģināt salasīt. AHH kam tas nervu stress pātīk, bet dzīve ir kā viena liela starpbrīžu un mīlestības cēlienu juceklis, laikam svādāk mēs cilvēki dzīvot nevarētu. 😛 Es meklēju to isto ceļu, īstos mirkļus, izbaudīt pēc iespējas vairāk un mazāk to starpbrīžu 😛 novēlu arī JUMS mīļās ķerat mirkli, lai cik nogurušas jūs būtu, ķerat, dzīvojam tikai vienreiz 🙂
