…live as if you’ll die today.” – James Dean, 1931-1955 Šodien tāda sajūta, ka prasās rakstīt. Prasās dalīties. Nojaušu, ka aiz loga ir skaistā ziema, jo dzidrās debesis vienmēr nodod ārā esošo aukstumu. Bet man te ir tik silti. Te. Sirdī. Manī. Nevajag ne kakao, ne karsto šokolādi, ne konjaka glāzīti, ne arī ingvera tēju ar medu, kad Tavā sirdī mājo… jā, mīlestība. Mīlestība, pirmkārt, pret sevi. Pret sevi, kā personību, kā unikālu un neatkārtojamu pasaules sastāvdaļu, kā allaž mainīgu un ar katru minūti citādu.. Jā, mirkļus nevar atkārtot un laiks, vismaz matērijas pasaulē, iet tikai vienā virzienā. Tieši tādēļ ir jānovērtē. Ir jāmāk redzēt vērtīgais. Šoreiz citēšu Vaildu, kā sev mīļu autoru, kura atziņās vienmēr saskatu sevi… viņš ir teicis "Pieredze ir nosaukums, ko mēs dodam savām kļūdām". Būtu viņš man blakus, es sāktu strīdēties pretī! :-p Pieredze ir ne tikai zaudējumi, tās ir arī uzvaras. Jā, tā, iespējams, ir mazāk vērtīga un pamācoša, taču – daudz saldāka! Un uhh, kā man trūka šī skudriņas rosinošā salduma… tā, ka tirpst. Tā, ka sāp sāpēt zobi. Es vēlos ticēt, ka dzīve mums piedāvā visu iespējamo garšu spektru. Tikai, kā jau teicu, ir jāmāk atrast tās savdabīgās nianses, kuras veido mūsu ikdienu labāku un.. gardāku. Un šobrīd es nebaidos. Jā, man sāpēs. Tās sāpes es daļēji jūtu jau tagad. Es atgādinu sev to, ka tas, kurš nezina sāpes, nemāk izjust prieku. Saistot to ar manu gastronomisko tēmu – nezinot, kas ir rūgts, nekad nespēsi saprast, kas ir patiesi salds…
