"I will leave my mouth between your legs, my soul in photographs and lilies, And in the dark wake of your footsteps, My love, my love, I will have to leave Violin and grave, the waltzing ribbons." – Federico García Lorca (Little Viennese Waltz) 49to reizi klausos vienu un to pašu dziesmu… Viņa dziesmu. Dziesmu, kas viņam ir "mana". Skaista, emocijām un cerībām bagāta un… tik skumja. Šoreiz par ilgām. Cik bieži mēs gaidām. Gaidām notikumus, gaidām mūsu darbībām labvēlīgākus apstākļus, gaidām uz citiem… bet visbiežāk, protams, uz sevi. Meklējam sevī spēkus, izvērtējam motīvus, pārdomājam, šaubāmies, nespējam saņemties… Ahh, kā es gribētu, lai visi apzinātos, ka dzīve nav jāgaida… ka tā nebremzē mirkļos, kad esam nolēmuši atpūsties… no atbildības, no bailēm, no lēmumiem. No tā, kas, būtībā, arī veido mūsu dzīvi. Es tik bieži redzu sevi no malas. Kā savdabīgi veidotā filmā. Redzu sevi te. Sveču gaismas pielietā istabā, kur smaržo pēc kanēļa, karamelēm un nedaudz tumšās šokolādes rūgtuma. Uz aitas vilniņas ar siltu pledu un tējas krūzi blakus… Un paralēli redzu viņu. Šobrīd, droši vien, guļot un sapņojot. Patīkami apzināties, ka, iespējams, šobrīd esmu divās vietās. 😛 😉 Tā gribu izjust! Izjust smaržu, izjust garšu, izjust ādas maigumu un just to apziņu, ka ir labi. Tāpat. Klusējot. Esot blakus. Bet…. Bet. Cik gan ļoti cilvēkiem patīk sarežģīt dzīvi mirkļos, kad atbilde ir tik pašsaprotama un skaidri saredzama. Atkal jau – bailes un šaubos ir stiprākas par jaušamas ilūzijas iespēju. Jo… var kļūdīties. Var vilties. Var sāpēt. Un rētas par palikt… uz mūžu. Un ļoti ticami, ka tur, kur tās noslēpt nebūs iespējams. BET es sliecos domāt, ka dvēseles rētas mūs viennozīmīgi rotā. Piedod dziļumu mūsu domām, izturētību mūsu attieksmei un… zināmu skaistumu mūsu eksistencei. Kā laika pārbaude vīnam, tā dzīves pārbaudījumi un spēja tos pārvarēt – cilvēkiem. Tikai, atšķirībā no vīna, mūsu domas un izaugsme nav iesprostota ozolkoka, kastaņkoka vai sekvojas mucās. 😉
