(publicēts ar klienta atļauju) Šodien piedzīvoju fantastisku mirkli ar klienti, kura strādāja smilšukastē. Vien iedomājies mūs abas sēžam abpus smilšukastes – brīnumā ieplestām acīm, starojošas, bez vārdiem kopīgā atklāsmē pārsteigtas ar šurpu turpu skrejošām skudriņām pār muguru… Situācija veca kā mūžība – neticība saviem spēkiem, pamestības sajūta, nespēja lūgt palīdzību, jo tas dara kaunu un liek atzīt pasaulei, ka esmu neveiksminiece. Galvenais tēls – no jūras izsviests, saulē lēni dzīvību zaudējošs delfīns, kurš zaudējis balsi, tāpēc nespēj lūgt palīdzību. Vien noraida to domās tik spēcīgi, ka blakus stāvošais zilonis (lasi – Dievs) ar snuķi apslaka gulošo, neļaujot aiziet pavisam, dodot cerību, ka kāds pamanīs, pirms būs par vēlu. „Galvenais – ļauj man saglabāt dzīvību, turi mani pie tās…”, viņš lūdz zilonim. Un gaida. Jo gribas taču tikt atpakaļ jūrā – tur ir mīlestība, darbs un nauda. Sakiet, cik bieži jums izdodas tikt pie tā, ko gaidāt? Ne vairāk, ne mazāk, bet tieši gaidāt. Un neko vairāk. Cik liela ir iespēja, ka kāds lēni dziestošajam delfīnam patiešām pienāks klāt un palīdzēs tikt atpakaļ jūrā? Ir, protams, nenoliedzami. Bet kāds ir paša delfīna nopelns? Jo ko viņš lūdz? Viņš, kurš no visas sirds tic, lūdz saglabāt dzīvību. Nevis dot balsi, lai runātu, kliegtu, sauktu pēc palīdzības. Šis mirklis bija kā atklāsme mums abām. Man grūti aprakstīt to prieku, kad esmu klāt tādos brīžos. Tas ir brīnums, tas ir tik intīmi, tas ir domas un pārliecības radīšanas mirklis. Jo īpaši sajūtās nozīmīgs tāpēc, ka visbiežāk es to ieraugu un sajūtu vēl pirms klienta. Ar ko to salīdzināt?.. Iedomājies, ka zini, kas paslēpts dāvanu kastē, kuru saņem kāds cits – tu jau zini, kas tajā ir, bet vēl neesi redzējis, vien kāpini sevī prieka sajūtu, kad dāvanas saņēmējs lēnām tin vaļā pušķi. Kā palēnināti kadri filmā. Un tad pēkšņi ir! IR! Tāds prieks, tāds atvieglojums, tāda jauniegūtas harmonijas sajūta. „Tagad būs labi, tagad viss būs kārtībā..” Mēs, protams, kopīgiem spēkiem radījām dinamiku – delfīns beidzot palūdza balsi, sasauca palīgus, tie viņu iestūma atpakaļ jūrā, kur bija viss kārotais, delfīns tika galā ar pārējiem traucēkļiem un… Un tajā brīdī klientei iezvanījās telefons. Arī tas bija zīmīgi, jo parasti taču tos mēdzam izslēgt. Zīmīgi, jo zvanītājs piedāvāja darbu. Ilgi gaidītu, domās auklētu, bezmiega naktīs cerētu un to īsto – savā profesionālajā jomā. Mums abām bija sajūta, ka pats Dievs ir bijis klāt mūsu darbā – tikko bija atklāta kļūda lūgumā un radīta darbība, atskanēja „glābējzvans”. Tieši tajā mirklī – ne ātrāk, ne vēlāk. Zvans būtu pienācis tik un tā, bet tas, kā viss saslēdzās vienotā ķēdītē, radīja šo mirkļa burvību. Tas lika piedzīvot brīnuma sajūtu. Jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa neaizgāja, viņa aizlidoja. Šķita, ka viņas pirkstgali knapi pieskaras zemei – tā laikam spēj pārvietoties tikai iemīlējušies un brīnumu piedzīvojušie. Vien palūgt citādi, piedomāt pie tā, ko lūdz, lai brīnums spēj izšķilties un tapt piedzīvots. Nevis saglabāt dzīvību, bet iekliegties „Es esmu!”. Lai pasaule sadzird, ko vēlies. Vai esi domājusi, ka Tavai lūgšanai ir milzīgs spēks? Ka, jo precīzāk Tu to izteiksi, jo lielāka iespēja, ka tā piepildīsies? Mierīgu dienu, Elīna
