Atzīstu. Esmu bulīmiķe. Mana ģimene neko nezin. Iespējams nojauš, bet sev vairs neko nevaru padarīt. Agrāk man bija stingrs raksturs. Tagad jūtos kā narkomāne Vēl tikai šoreiz, vēl tikai šoreiz. Tas ir kā kritiens dziļā bedrē no kuras neizrāpties. Tu centies rāpties,bet krīti dziļāk. Neviens tevi nedzird, neviens nepasniedz kāpnes. Bet varbūt tu baidies izstāstīt patiesību? Vissmagāk ir tajos brīžos kad esmu viena un jūtos kā nevienam nevajadzīga pamesta mēbele. Ļoti kompleksoju par savu ārieni un vēlos atkal būt tieva. (Jā esmu diezgan pieņēmusies svarā un tovar redzētuz katras ķermeņa daļas) Manasmīļās 34izmēra bikses nelien kājās. Seja uzpampusi. Un trakākais darās manā galvā: Gandrīz katru dienu saņemu nicinājumus cik egoistiska,slikta , neglīta esmu – sekas aizved pie ēšanas. Nākamais etaps: vientulība, – arī aizved pie pārrīšanās. dusmas uz sevi, vainas apziņapar visu (kautvai par to,ka neesmu saņēmusi algu, vai izplānojusi savu dienu kā nākās. Tā nicinu sevi. Trakākais pēc pārrēšanās ir visas tās domas. 1) Tu esi apmierināts uz brīdi, tai pat laikā sevi šausti un balss galvā kliedz, ka esi resna un liek tev bāzt 2 pirkstus rīklē, un pēdējā balss saka tu vairs nekad nedrīksti ēst Tik izmisīgi gribu būt atkal tieva , taču nespēju pārtraukt ;est. Mutēe visu laiku tā kuņģa sulas piegarša. Cenšos cīnīties pati saviem spēkiem. Varbūt šādi rakstot dienassgrāmatu kaut kas līdzēs?
