Vakar darbā bija jāveido intervija ar barikāžu dalībniekiem. Tādas jau visus 20 gadus ir daudz un dikti bijuši un tomēr, kad klausījos atbildes atkārtojumā un pārlasīju visus stāstus (Gvido Zvaigzne utt.)presē radās tāds aizkustinājums un mazliet kremta, ka pirms tiem 20 gadiem es biju vien 3 gadus veca un neko neatceros. Lai arī tas bija bīstams laiks man tomēr būtu gribējies just to bīstamo, bet vienoto kopības sajūtu. Palasot delfos katra atmiņas liekas, ka daudzas jau ir visnotaļ līdzīgas- visiem bija bail, bet tas netraucēja būt drosmīgiem un vienotiem. Bet, ja būtu iespēja katru no rakstītājiem iztaujāt sīki, jo sīki par iespaidiem un piedzīvoto…
