Nav godīgi, ka par visu jācīnās tikai vienam. Kamēr otrs stāv un skatās, vai tam pirmajam izdosies. Ja neizdosies, paraustīs plecus un aizies prom, jo tā jau esot vieglāk. Gan jau ka reiz atradīšot attiecības, kur viss ir savādāk. Laikam jau man nesaprast, kur var izrakt attiecības, kurās nekad nav strīdu, nekad nav problēmu un viss ir tik ideāli, ka nekad nevienam otra dēļ nebūs jācenšas. Kā cilvēks var teikt, ka otru mīl, ja nav gatavs cīnīties? Es savu nostāju jau sen pierādīju. Žēl, ka tagad pretī neko nesaņemu un ka atkal visu liek manās rokās – cīnīšos, varbūt viss būs kārtībā. Varbūt nē. Un es to nedarīšu. Jo laikam man nesaprast, kā otrs var mīlēt un necensties esošo saglabāt.
