Sāka jau likties, ka varbūt tiešām viss būs kārtībā.. Līdz brīdim, kad uz pirkli apstājoties, sapratu, ka iekšā ir milzīgs tukšums, kuru vairs nevar aizpildīt neviens. Neesmu no cilvēkiem, kas prot būt vieni. Taču nevaru arī vienmēr raut visus sev līdzi tikai lai es nejustos slikti. Kurā brīdī cilvēks kļūst tik atkarīgs no otra, ka vairs nespēj būt viens? Galva jau saprot, ka atpakaļ iet nedrīkst un nemaz nevajag. Un tomēr ir reflekss ik pēc laika pārbaudīt, vai tas viens cilvēks, kuram šobrīd ir absolūti vienalga, tomēr nav pārdomājis.. Ja man nevajag to visu, tad kādēļ man tik ļoti gribas pateikt, lai beidzot nāk mājās, jo pietrūkst?… Es negribu būt tukša!
