Gribu teikt, ka ir skaidrs, kur ir kļūda. tās ir bailes, tas ir lepnums, un tie ir abi kopā. Kļūda ir arī stāvēšanai kā kolosam brīdī, kad ir nepieciešams tikai viens tavs solis, lai pasaule sakustētos, sāktos molekulāri ķīmisku reakciju pārbagātība, sprāgtu un kūsātu tavi jūtu krāteri, lai viņš sajustu tavu karstumu starp lāpstiņām un aukstumu pirkstu galos. Nu labi, tas jau ir tālāk par to, ko gribēju teikt. Gribu teikt, ka cilvēki ir tur, kur ir, tikai tāpēc, ka viņi stāv. Viņi STĀV, raud, kliedz un sāpina paši sevi, jo nesper nevienu, sasodīts, nevienu pašu soli, lai kaut kas notiktu. Tu būsi tas, cik tu ziedosi, lai kļūtu par to, par ko vēlies kļūt. Ja tu ziedo savu lepnumu, lai dabūtu ko vēlies, tad tici vai nē, bet ieguvums būs nesamērojami lielāks, jo vismaz man lepnums ir visīstākais Ahileja papēdis. Tā, manuprāt, teica arī Balzaks, un ha, arī cilvēkiem pirms vairākiem gadsimtiem ir bijusi taisnība. Tad jau, laikam, tas ir tipiski cilvēkam, ne? 🙂 Un pēdējais, ko gribu teikt – es gribu iemācīties trauslumu.
