Katra mana diena sākās ar kārtējo skumju pilno rītu. Cilvēki, stress, skumjas, šķiet mazas neveiksmes skāra mani katru dienu. Katru rītu dodoties uz darbu, es domāju- "Kaut sodiena būtu skaistāka par vakardienu". Es ieciklējos uz ko vienu- uz to ka man neveicās. Es nostājos pret visu pasauli, tā itkā mani neviens nesaprot. Es biju karaliene. Pirms dažām dienām- 8 martā. Man draugiem.lv atnāca vēstule no kāda man pilnīgi sveša cilvēka. Ar skaistu pantiņu un video kurā uzplaukst orhideja..Mirklī,kad atvēru šo vēstuli, es biju dusmīga uz visu pasauli. Jau atkal. Bet kad izlasiju.Manī kkas pārvērtās. Es atbildēju sim cilvēkam ,pateicos. Mūsu sarakste turpinās šodien, ar vēstulēm līdz pēdējam simbolam.. Mēs spriedām par dzīvi, uzskatiem līdz šis cilvēks pavēstija, ka neēsmu tālu no Dzelzs lēdijas. Man steidzami kas jāmaina, jo tā tālāk vairs nedrīkst. Ka pirmo reizi dzīvē runā ar cilvēku ar šādiem uzskatiem. Vakar man sanāca doties uz veikalu, un kā ierasti es mēdzu pirms durvju atslēgšanas, apstāties un vismaz 10 sekundes paskatīties debesīs. Pavērot cik daudz ir zvaigžņu, kāds "ceļš" ir izveidojies.. Un pēkšņi- Es iedomājos, "Dievs, palīdzi man saprast, kā lai tieku uz pareizā ceļa, ja esmu uz nepareizā. Ja mani uzskati ir tik dzelžaini, dod man zīmi, ka tie tiešām tādi ir. Ka cilvēks internetā runāja patiesību,." Šodien man atnāca vēstule. Es Tev iesaku noskatīties filmu" The Secret". Es to uztvēru kā zīmi. Jo es būšu Tas ko es domāju. Viss kas notiek ar mani, ir tas ko es domāju. Un jo savādāk es domāšu,jo laimīgāka es kļūšu. Paldies Tev svešiniek, un paldies Tev Dievs.
