mēs pērkam par naudu, vai nauda pērk mūs?

 

Pēdējās dienas vairāki cilvēki man ir aizrādījuši, ka es par daudz domāju, runāju par naudu… drīzāk, es kunkstu, ka man tās nav, ka es gribu, ka es varētu pārdot savu nieri, ja man par to kādus 100’000 ls samaksātu (vot, mana niere ir tieši tik vērta, cik Latvija noziedoja Japānai) :D, nezinu, tas ir daudz, vai maz, bet man kādam laikam, varētu pat teikt, kādam gadam, diviem pietiktu mierīgi! un tad nu es tā domāju, kāpēc ir tik šausmīgi tā daba iekārota, ka vienam tā nauda ir pilna pakaļa, bet citam nav vispār, it kā visam jābūt līdzsvarā, bet es tam galīgi un pilnīgi nepiekrītu… šobrīd nekas nav līdzsvarā… jo kāpēc citi naudu triec visādos mēslos, a es pat sev sporta bikses un ipodu nopirkt nevaru?? zinu, ka ir stulbi kunkstēt par šādu lietu, bet tomēr es negribētu domāt, ka es pilnīgi neko nedaru, lai nebūtu pelnījusi kaut mazumiņu no tā, kas ir citiem, kas naudu dabūjuši zogot no citiem, vai jebkādā citā veidā, tikai ne godīgi nopelnījuši? un tāpēc man arvien biežāk liekas, ka cilvēki dzīvo tikai tāpēc, lai viņiem būtu nauda un to varētu tērēt, vismaz par mani man tiešām sāk likties… es vairs nejūtu tās vērtības sevī, kas man kādreiz bija… kaut gan ja man vismaz kaut kādi ienākumi būtu, var jau būtu, ka es domātu nedaudz savādāk!!