Laiks, kas ir laiks? Tā ir tik daudz un vienlaikus tik maz… Vienmēr gribas paspēt izdarīt tik daudz, bet tieši tad sanāk, ka izdarīts mazāk, jo vajag arī kādu mirkli, lai atpūstos un apdomātu, izplānotu, ko un kā labāk darīt, tas rada produktivitāti. Jau senie romieši apzinājās brīvā laika jēdzienu, saprotot, ka svarīgi ir reizēm atpūsties no straujā dzīves skrējiena, īpaši pēc tam, kad bija miera laiks un nevajadzēja vairs karot, varēja iesaistīties vairāk politikā, veltīt laiku sevis pilnveidošanai. Protams, brīvā laika izmantošana noritēja dažādos līmeņos, bet nav noliedzams, ka tieši tā aizpildīšana radīja labvēlīgu augsni kultūras attīstībai. Augstākie slāņi to sāka atlicināt lasīšanai, vispārējai sevis izglītošanai, sarunu risināšanai. Atpūtas laiku pēc sabiedriskās darbības jeb darīšanu laika romieši labprāt pavadīja termās – īpaši veidotās pirtīs, kas bija pieejamas visiem bez maksas. Tur bez ūdens procedūru izbaudīšanas vēl varēja pastaigāties, lasīt, risināt sarunas. Populārs bija arī teātris un ar cīņām saistītās izrādes. Mūs visus aptver ne tikai laika dimensija, bet arī telpa, kas ir saistīti jēdzieni, tie viens ar otru sadarbojas, savijas un pārklājas. Bet cilvēks atrodas tā visa vidū, vēro to un izdzīvo. Pasaule atrodas nemitīgās pārmaiņās un tapšanā, dzimstot jaunam un atmirstot vecajam. Šī tapšana realizējas kā pastāvīga pāreja uz citām matērijas formām – priekšmeti un organismi, arī cilvēks, šajā procesā pāriet no viena stāvokļa citā, un pati pāreja norisinās laikā, kurš ir nerimstošs un pārvērtībām bagāts, mainoties gadalaikiem un gadsimtiem, pašlaik mainot ziemu par ziedošu pavasari, tā izdaiļojot dabas telpu ar saules stariem un krāšņumu. Laika dimensijas secība rāda lietu un parādību eksistēšanas pakāpeniskumu un kārtību, bet mainīgajai esamībai raksturīgs ne vien pakāpeniskums un ilgums, bet arī izplatība. Telpa kā izplatība realizējas garumā, platumā un augstumā – trijās dimensijās, kas rada tās pabeigtību un norobežotību. Esamībā nav objekta, kas atrastos ārpus reālā fiziskā laika un telpas. Dzīvības un mainības spēks visā nomaina seno un rodas, kas jauns un vērtīgs, līdz nākamajām pārmaiņām, kas notiek nemitīgā ritējumā, jo viss reiz beidzas, viss mainās, bet tieši tāpēc pavisam nebeidzas nekad. Pagātne, tagadne un nākotne, kā laika kategorijas, rada iespējamības kļūšanu par īstenību, ļaujot piepildīt mūsu cerības un sapņus, ja mēs lietderīgi izmantojam savu daļu no laika dimensijas. Arī Napoleons Hills atgādina:,, Visiem mums tiek iedota ļoti liela bagātība, kas katru dienu tiek sadalīta starp visiem pilnīgi vienādi – tas ir laiks.’’ To mēs katrs vara piepildīt, ar ko vēlamies, darīt lietas, kuras mūs iespaido pozitīvi vai negatīvi, veido nākotni vai grauj to. Telpā, ritot laikam, sastopami dažādi tēli, organismi un priekšmeti, daži ir ilgmūžīgi, bet citu dzīve ilgst tikai mirkļus, piemēram, koku mūžs mēdz būt ilgāks par cilvēku, lielākā daļa no tiem mainās gadalaikiem līdzi, un drīz jau uzvilks savu zaļo rotu. Tāpat arī katrs no mums sastopas ar makro un mikro telpu, jo katrs mēs mītam pasaules telpā, bet tā katram sadalās mazākās telpās, ko veido valsts, daba cilvēkam apkārt noteiktā reģionā, ikdienas apmeklētās vietas un pats galvenais – mūsu māja/dzīvoklis. Viss mums apkārt esošais ir telpa, ko ietekmē laiks, to pārveidojot un vēršot ziedošu vai novecojošu, tas var jebkurā mirklī šo telpu pārveidot, ietverot tajā daļu no bijušā, piemēram, drupas, antīkus arhitektoniskus elementus, senilus interjera priekšmetus, dažādu vēsturisko stilu mēbeles, kurām piemīt senatnes dvesma, liekot mums atcerēties, ka viss plūst, viss mainās, un tikai dažas lietas spēj saglabāties gadsimtiem ilgi, bet ne cilvēks, tāpēc, kā saka Sers Ovens Villanss Ričardsons: ,,Neizniekojiet laiku – tas ir audums, no kura darināta dzīve.” Katru dienu mēs varam izdarīt kaut ko, kas dara dienu vērtīgu, sevi pilnveidot, iepriecināt, izdarīt kādu labu darbu apkārtējiem, tā atstājot laika dimensijā savu pēdu nospiedumus. 🙂
