Tā ir mana vājība! (l) Pagājšgad kaut kā bija lūzuma punkts, domāju – vai man maz to vajag. Diemžēl daudzas sacīkstes neredzēju, tikai sekoju līdzi rezultātiem. Galvenokārt tāpēc, ka bija jāskatās atkārtojumā vēlu vakarā, jo internets nevarēja pavilkt tiešraides. Kā arī mans favorīts bija pametis šo sporta veidu… Bet man tomēr tā pietrūka! Tas ir kā daļa no manis pašas – varbūt izklausās smieklīgi, saistībā ar kaut kādām autosacīkstēm, bet tā tas ir. Šodien pamodos 15 minūtes pirms sākuma, lai paspētu pagatavot brokastis un tēju. Apsēdos, apsedzos ar pledu un gaidīju! Un sagaidīju. Sagaidīju to neatkārtojamo prieku, tās emocijas – tās pašas, kas bērnībā un pusaudža gados. F1 – tā ir cita pasaule, tā laikā nekas cits neeksistē. |-) Sajūta, kas rodas, atbalstot savu favorītu, pat ar hokeju nav salīdzināma! Tu sēdi, turi īkšķus, bet sirds sitās tik strauji, brīžiem pārskrien skudriņas pār kauliem, ja ir kāds bīstams moments. Ja tavs favorīts apdzen kādu, uzreiz tāds pacilāts noskaņojums, tāds prieks! (l) Un vēl domāju atsākt labo tradīciju fiksēt visus rezultātus pati savā tabulā ekselī. Kā man tas patika! Pēc tam varēju brīvā laikā stundām sēdēt un veidot visādas diagrammas, grafikus… savas prognozes, balstoties uz iepriekšējo gadu, sacīkšu rezultātiem. Jū, F1 ir slimība. Uz mūžu. 😛 P.S. Mani favorīti – McLaren! Luiss un Džensons! (l)
