Sveika, Cosmo meitene. 🙂 Sen – laikam, jau nu nē, bet pāris dienas neesmu ar tevi dalījusies savāš izjūtās un domāš. Vienkārši nesanāca laika. Vīra māte nu ir aizbraukusi – atstājot mani ilgi kārotājā mierā un laimē. Šķiet, es kļūšu par alkoholiķi, jo šī ir jau otrā diena, kad nespēju atteikties no vīna – jā, par spīti tam, ka ir darba diena. Bet es jau tikpat nestrādāju. Lai gan. Darbiņu atradu – tagad atliek vien sīkumus sakārtot un mesties ar pilnu jaudu iekšpus darba. Un paldies Dievam, citādi es jutu kā zūd mans potenciāls un lēnām rutīna sāk ņemt varu pār manu dzīvi. Es saprotu, meitenes, kas spēj būt mājsaimnieces, taču man labāk patīk būt strādājošai mājsaimniecei – jo vairāk darba, jo labāk. Es nemāku sēdēt dīkstāvē, kaut kad ļoti augstu vērtēju iespēju izgulēties sestdienas rītā… āh, kad vasarīgi siltie saules stari pielijuši pilna istaba un mati izbužināti uz visām pusēm. Es zinu, ka tu arī gaidi vasaru un šobrīd domā par baltiem palagiem, mīļoto vīrieti vai absolūtu harmoniju ar sevi un savām lietām. Dievīgi, es zinu. Dienas rit un mans labākais draugs drīz atgriezīsies mājās. Kā man viņa pietrūkst. Tā stingrā siltā pleca, uz kura nekaunoties izkratīt visu uz sirds. Nav jau tā, ka ar savu vīru nevaru izrunāties, bet ir liela starpība starp cilvēku ar kuru dzīvo blakus mājāš no bērnības un cilvēku, kuru zinistipri īsāku laiku. Bez tam – nekad neesmu varējusi iedomāties izkliedzam neapdomātas un bezsakarīgas frāzes citu cilvēku priekšā – jā, kaut zinu, ka vīriņā tas izraisītu smaidu. Bet katram nepieciešama sava dienasgrāmata uz kājām un viņš zin manu biogrāfiju no pamperiem. Arī pašas tumšākāš lietas, kuras šķietami, ņemšu līzi kapā. Garšo man tas vīns. Vakar un šodien. Vakardienu veltīju lieliskam pasākumam – simtām bilžu, desmitiem albūmu. Mēs ar mammu izlēmām sakārtot atmiņas un atmest visu lieko. Bija tik jautri izsekot visas dzimšanas un ziemssvētkus. Izpētīt cilvēkus, kas sen nav manīti un kuri kādreiz bijusi tik ļoti "tuvi"… Ak atmiņas – laternu spēle. Pēdējās dienās ļoti bieži domāju – cik daudz var maksāt cerības? Redzami daudz. Taču es nerunāju par dienām vai naudu. Runāju par mums pašām. Sēdēt un cerēt, ka – mainīsies, atnāks, sapratīs, būs un nebūs. Kādēļ sievietes prot cerēt? Varbūt, šī ir tā īpašīma ko likt "vienā maisā" ar aklo zarnu? 😀 Labi, smieklīgs salīdzinajums – un tomēr. Mūsu emocionālā pasaule ir nestabila un pārsvarā mēs rīkojamies spontāni un neapdomīgi – kas protams, neattiecas uz dzīvei svarīgiem jautajumiem, taču es runāju globālā mērogā. Vispārīgi. Mēs nemākam visu aizmirst un piedot, līdz galam aizlaist vējā un saberzt pelnos. Bet pelni jau arī stāv un atgādina… Ak, mīļā. Īstenībā – saņēmu tikko zvanu no vīiriņa un pazuda mana dziļā doma. Laikam nepieciešama karsta vanna un kāds klasiskās mūzikas skaņdarbs. Yiruma – Kiss the rain. Ar labvakaru. 🙂
