Sveikas! 🙂 Jau sen,sen man nav bijis sakarīgu blogu. Nu- tādu, pie kā es biju aizdomājusies un nerakstīju kaut ko uz dullo. Bet nu šodien lika aizdomāties mana rīcība un pašreizējā uztvere pret visu. 😉 Nu tā. Sāku domāt par to cik daudz laika kādreiz pavadīju, lai uzlabotu attiecības, sāktu jaunas, flirtētu, pievērstu sev uzmanību, iepazīties u.t.t. Bet tad sapratu, ka es jūtos laimīga tad, kad man neviens nepatīk. Protams, ir jauki ja kādam es patīku, un tā vienmēr ir bijis. Bet tagad- man neviens nepatīk, un laikam arī neviens baigi neprasās uz manīm. Un tā vien liekas, ka esmu uzbūvējusi kādu barjeru starp visiem puišiem, lai tie netiktu man klāt, un nevarētu mani sāpināt. Jo iepriekšējās attiecībās es apdedzinājos ar to un Pamatīgi! Tāpēc tagad, pat īsti nezinu ko darīt. Jo kā uzrodas kāds simpātisks puisis- uzreiz viņu ,tā sakot, pašuju, jo bail atklāt sevi un atkal sākt visu no gala. bet viena- nu nē arī negribetos palikt. un tagad nezinu kā lai atkal pārvaru kaut ko sevī ,kas man liedz atkal sākt kaut ko. Bet tagad, nu jūtos īstenībā laimīga. un varbūt nemaz man nevajag kādu ,lai tā justos. varbūt viss ko man vajag ir ir paklausīties kādu coldplay dziesmu staigājot pa jūras krastu un sarunājoties ar draudzeni. jo šādi es pašlaik, laikam, iztēlojos vienkārši brīnišķīgu dienu. Varbūt kādai ir bijis līdzīgi? ka vienkārši apnīk noņemties ar to visu? vai ir vienkārši kāda barjera starp mani un attiecībām? es pat īsti nezinu vai esmu laimīga.vai laimīga, bet skumīga…?
